Atsevišķi ņemot, avīzes tiešām vairs nav tik ietekmīgas kā pirms simt gadiem, kad bija vienīgais masu saziņas līdzeklis. Tagad pieejami arī elektroniskie mediji, internets, taču tas nenozīmē, ka būtu mazinājusies analītiski kritiskā attieksme pret norisēm. Jo vairāk tāpēc, ka tagad arī sabiedrība var aktīvi iesaistīties gan informēšanā par negācijām, gan publiskas attieksmes paušanā. Problēma, par ko drīzāk jārunā šajā sakarībā: politiķi kļuvuši biezādaināki, nekaunīgāki, arogantāki. Dzīvo pēc principa: cik tad ilgi bļaus, nāks nākamais skandāls, par mani aizmirsīs, tāpēc lieki nav ko satraukties, kur nu vēl ko mainīt.
Tāpēc, piekrītot Krustiņa kungam, ka būtiskākais ir fokusēties uz politiķu un, plašāk runājot, amatpersonu darbu un tā rezultātu vērtējumu, tomēr uzskatu, ka arī pārkāpumiem ir jābūt publiskās uzmanības centrā. Ne tikai lieliem, arī sīkiem, jo tas, kurš ir gatavs policistam iedot piecīti, braukt pie stūres dzērumā vai milzu ātrumā, blēdījoties tikt pie deputāta mandāta vai privātās vajadzībās vizināties ar valsts apmaksātu taksometru, tiklab brīvi rīkosies arī ar valsts budžeta miljoniem, ja vien būs tāda iespēja. Soda neizbēgamības trūkums sīkumos veido sajūtu par visatļautību, un tad jau... Kāpēc priekšvēlēšanu kampaņās Amerikā rok augšā pat pirms pārdesmit gadiem pieļautus, mūsuprāt, brīžiem pārlieku sīkus pārkāpumus? Kāpēc Skandināvijas valstīs ministri atkāpjas par privāto tēriņu nomaksu ar dienesta kredītkarti, pat ja nauda tūdaļ pat atdota? Jo ir principi. Mums tādu nav. Līdz ar to robeža, ko var un ko nevar atļauties valsts amatpersona, ir stipri izplūdusi.