Jāatgādina, ka Zeilstra, kurš 2006. gadā bija strādājis enerģētikas gigantā Shell, 2014. gadā nāca klajā ar paziņojumu, ka Maskavā notikušas sanāksmes gaitā bijis liecinieks tam, ka Krievijas līderis paziņojis par ambīcijām attiecībā uz Ukrainu, Kazahstānu un Baltijas valstīm, kuras visas nodēvējis par Lielkrievijas sastāvdaļām. Tomēr neilgi pirms viņa gaidāmās oficiālās tikšanās ar Krievijas ārlietu ministru Sergeju Lavrovu Zeilstram nācās atzīt, ka nekādā sanāksmē 2006. gadā viņš nav piedalījies, bet aculiecieka statusu sev piedēvējis, lai pasargātu no nevēlamām sekām vienu no īstajiem sanāksmes dalībniekiem, kurš nākošajam ministram pastāstījis par Krievijas prezidenta teikto.
Vēl nedaudz vēlāk gan izrādījās, ka Zeilstras vairākkārt izteiktais apgalvojums neatbilst patiesībai arī pēc būtības. Cilvēks, uz kura vārdiem balstījās ministrs, augsta Shell amatpersona Jeruns van der Vērs, paziņoja, ka 2006. gada tikšanās gaitā tiešām ir pieminēta Lielkrievija un visas nosauktās teritorijas, taču nevis saistībā ar kādām agresīvām ambīcijām, bet vēsturiskā kontekstā – kā bijušās Krievijas impērijas sastāvdaļas.
Tā kā Zeilstras apgalvojumi savulaik izraisīja plašu rezonansi, ne mazāku ievērību starptautiskā mērogā izpelnījās arī viņa demisija, pie viena liekot atcerēties veselu virkni skaļu visaugstākā līmeņa paziņojumu, kuri ir noveduši pie būtiskiem lēmumiem vai izmaiņām, lai gan vēlāk ir izrādījušies apzināti nepatiesi.
Pats skandalozākais no šādiem gadījumiem ir kādreizējā ASV valsts sekretāra Kolina Pauela paziņojums par ķīmisko ieroču esamību Irākas rīcībā, apvienots ar uzskatāmiem demonstrējumiem, kas noveda pie iebrukuma Irākā.
Uz šī fona Zeilstra, protams, ir gluži vai amatieris, kuram vienkārši nepaveicās, tomēr tajā pašā laikā viņa aktivitātes iederas vispārējā tendencē bez kautrēšanās manipulēt ar sabiedrisko domu politisku mērķu vārdā.
Šo manipulāciju algoritms būtībā ir ļoti vienkāršs – nepieciešams tikai īstajā brīdī un iespējami skaļāk nākt klajā ar atbilstošiem paziņojumiem, atsaucoties uz kādu slepenu informāciju, kuru pārbaudīt nav iespējams vispār vai vismaz nekavējoties. Šāda taktika sev vēlamu lēmumu pieņemšanai tiek bieži izmantota veselā plejādē pasaules valstu, un, ja patiesība vēlāk nāk gaismā, tad šis fakts neko būtisku vairs nespēj mainīt. Nepieciešamie lēmumi jau ir pieņemti, izmaiņas notikušas un ir neatgriezeniskas, bet atbildīgie politiķi visbiežāk devušies pelnītā pensijā.
Īpaši interesanti, ka minētā tendence zeļ un plaukst laikā, kad vismaz Rietumvalstīs ir aktīvi izvērsta cīņa pret tā dēvētajām viltus ziņām. Tas, protams, ir apsveicami, taču būtu labi, ja uzmanība tiktu pievērsta arī savām, nevis tikai oponentu viltus ziņām.
ko nepateica raksta autors
Tavs vārds
Trollis JT