Specdienesti publikai pametuši informācijas driskas, neuzņemoties atbildību ne par dokumenta autorību, ne tā saturošajiem secinājumiem un rekomendācijām.
Jau trīs nedēļas, kopš valdība pieņēma jauno Nacionālās drošības koncepciju turpmākajiem četriem gadiem, taču mediji, viedokļu līderi un politiskā elite aktīvi nu jau pat ne vairs diskutē, bet karo par vienu vienīgu rindkopu šajā patiesībā visaptverošajā 30 lappušu informatīvajā ziņojumā, proti, par to, vai valstij no 2026. gada būtu jāpārtrauc finansēt sabiedrisko mediju satura veidošanu krievu valodā. Tagad par to, kas netiek apspriests, rezonēts, atbalstīts, noliegts, it kā šajā koncepcijā nebūtu vispār ierakstīts un neattiektos uz mums visiem un Latvijas stabilitāti un drošību.
Un tā specdienesti, kuru spalvai pieder izejas informācija, uz kuras bāzēts dokuments, koncepcijas 13. lappusē Latvijas situāciju raksturo ar augstu nabadzības līmeni un ienākumu nevienlīdzību, depopulāciju, neapmierinošu izglītības kvalitāti, pieaugošu noziedzību, ēnu ekonomiku, kontrabandu, alkoholismu un narkomāniju. Nē, tas nav kāda margināla blogera vai populistiska politiķa, līdz ar to automātiski zem birkas «vissirslikti» paslaukāms pārspīlējums vai opozīcijas retorika. Tas ir specdienestu informācijā un analīzē balstīts reāla, aktuāla nacionālā apdraudējuma izvērtējums, kuru pie pilnas apziņas izskatījusi un pieņēmusi valdība, pēc tam Valsts prezidenta vadītā Nacionālās drošības padome un Saeima. Vai esat dzirdējuši, kā par šo informāciju rezonē nozaru ministri, tiek solīta aktīva politika un šajos identificētajos riskos balstīta rīcībpolitika jau tūlīt un tagad, kamēr vēl Saeimā nav nonācis jaunā valsts budžeta projekts? Es arī neesmu. Kultūras un etniskos karus par un ap sabiedrisko mediju saturu krievu valodā gan.
Tikmēr visērtāk šeit jūtas mūsu specdienesti, kuri aiz slepenības plīvura izvēlas nekomentēt, kas no koncepcijā ietvertā ir viņu analīzes produkts, kas – politiķu pašdarbība, kā to ir iedomājušies «nacionāļu sazvērestības pret sabiedriskajiem medijiem» teorijas piekritēji. Pagaidām esam valsts, kuras galvenais risku un pastāvēšanas draudu izvērtējums ir kā Šrēdingera kaķis – kad tas ir izdevīgi, respektabls specdienestu dokuments, bet rindkopās, kurām nepiekrīti, – politikāņu pasakas.