Runājot par G7, minētais lēmums ir sava veida atgriešanās pie apvienības pirmsākumiem. G7 izveidoja 70. gadu enerģētiskās krīzes laikā kā lielāko naftas importētāju savienību ar mērķi nodrošināt naftas piegādes par tās dalībniekiem pieņemamām cenām. Par lielo septiņnieku apvienību sāka dēvēt vēlāk un citu iemeslu dēļ. Vienlaikus to, kas bija iespējams pirms četrām desmitgadēm, šobrīd vairākums ekspertu vērtē kā neiespējamo misiju, ne bez iemesla satraucoties, ka mēģinājums ierobežot Krievijas naftas eksportu novedīs pie jūtama vai pat dramatiska naftas cenu kāpuma pasaules tirgū.
Tiek atzīts, ka, lai G7 centieni vainagotos ar panākumiem (Krievijas ienākumu no naftas eksporta un naftas cenu pasaules tirgū samazināšanās), ir nepieciešams, lai pievienošanās ierobežojumiem būtu globāla, un pirmām kārtām – lai šādu politiku sāktu īstenot arī Ķīna un Indija, kas kļuvušas par lielākajām Krievijas naftas importētājām. Ķīna tikmēr ir viennozīmīgi likusi saprast, ka ierobežojumus neatbalstīs, bet Indija oficiāli izskata šo jautājumu, kamēr neoficiāli ir skaidrs, ka tas tiek darīts tikai pieklājības dēļ tradicionālās diplomātijas ietvaros un ka ierobežojumi atbalstīti netiks.
Ir vēl virkne citu iemeslu, kas ļauj uzskatīt, ka ticamākais G7 centienu rezultāts būs Krievijas naftas eksporta pārtraukšana uz ierobežojumus noteikušajām valstīm un naftas cenu kāpums tajās, pirmām kārtām jau Eiropas valstīs. Līdzīgs un atkal sāpīgs Eiropai solās būt arī rezultāts ES mēģinājumam noteikt cenu griestus pa cauruļvadiem piegādātajai Krievijas gāzei. Turklāt atsevišķās valstīs paniku raisa jau iespējamo seku apsvēršana, tādēļ iecere ar augstu ticamības pakāpi ir lemta neveiksmei.
Tajā pašā laikā ģeopolitiskās likmes Krievijas (un netieši arī vēl vairāku citu attīstības valstu ar Ķīnu priekšgalā) un Rietumu konfrontācijā kļūst tikai augstākas, kamdēļ lēmumi tiek pieņemti, aizvien mazāk rēķinoties ar to, kādas sekas tie atstās uz ekonomiku, iedzīvotājiem u. c. Kas kopējo situāciju draud padarīt vēl neprognozējamāku.