Atbilstīgi valsts pamatlikumam nākamās Azerbaidžānas prezidenta vēlēšanas bija paredzētas 2025. gada aprīlī, tomēr pēc pilnīgas kontroles pār Kalnu Karabahas reģionu atgūšanas (pagājušā gada septembrī) decembrī tika izsludinātas pirmstermiņa vēlēšanas. Tās tika pasludinātas par uzvaras vēlēšanām, tostarp pats Alijevs tajās balsoja armēņu iedzīvotāju gandrīz pilnībā pamestajā Kalnu Karabahas galvaspilsētā Stepanakertā.
Alijeva palikšanas amatā uz vēl septiņiem gadiem juridiska noformēšana, jāpiebilst, nav vispār nekāds pārsteigums. Prezidents tiek uzskatīts par uzvaras pār Armēniju kaldinātāju un vēsturiskā taisnīguma azerbaidžāņu izpratnē atjaunotāju, viņa popularitāte valstī atrodas astronomiskos augstumos, bet opozīcija Alijevam ir simboliska un pastāv tikai uz papīra.
Cits jautājums, ka šajā ziņā būtiskas izmaiņas nebūtu gaidāmas arī līdz nākamā gada aprīlim. Neko vairāk par dažiem procentiem atbalstītāju Alijevs šajā laikā zaudēt nevarētu, bet tas nav zaudējums, kas spētu kaut minimāli sašķobīt viņa pozīcijas. Attiecīgi prezidents bez grūtībām uzvarētu arī nākamgad paredzētajās vēlēšanās, un nepieciešamības pārvēlēties pirms termiņa viņam it kā nebija.
Tiesa, tikai ar nosacījumu, ka Azerbaidžānas pretenzijas pret Armēniju līdz ar Kalnu Karabahas atgūšanu ir beigušās, bet starpvalstu attiecībās sākušies ilgstoša izlīguma meklējumi. Erevāna acīmredzami arī gatava šādam solim, taču tās cerības var nepiepildīties. Neatrisināti ir palikuši kā Nahičevānas un Zangezuras koridora, tā robežas ar Armēnijas Sjunikas apgabalu (robežu, kuru Azerbaidžānas oficiālā ziņu aģentūra Azertag nedēvē citādi kā par "nosacīto robežu") jautājumi. Nav mazsvarīgi, ka Azerbaidžānas presē Armēniju aizvien biežāk dēvē par Ermenistānu, kas ir neslēpts mājiens par vēlmi iekļaut to savā sastāvā.
Ja pieskaita arī Alijeva pārvēlēšanos, tad rodas iespaids, ka Baku gatavojas turpināt kalt dzelzi, kamēr tā ir karsta. Vēl jo vairāk tādēļ, ka tam ir arī atbilstīgi starptautiskie priekšnoteikumi. Armēnija ir sākusi distancēties no Krievijas, kura līdz šim bija tās drošības galvenais garants, ASV ir aizņemtas ar savām iekšpolitiskajām problēmām, bet Eiropas Savienība Erevānu spēj atbalstīt tikai ar vārdiem un diplomātiskajā līmenī. Attiecīgi arī abu Kaukāza valstu konflikts ir tāls no noslēguma un var atkal pāriet militārā fāzē.