Domstarpību Vācijas pēdējo desmitgažu nepopulārākā kanclera sociāldemokrāta Olafa Šolca tikpat nepopulārajā valdībā netrūka jau iepriekš, un attiecīgi pastāvēja arī šaubas, vai šī valdība nodzīvos līdz nākamajām Bundestāga vēlēšanām, kurām būtu jānotiek nākamā gada 28. septembrī. Galvenais nesaskaņu cēlonis starp Šolcu un mazākās no koalīcijas partijām – liberāldemokrātu – ministriem bija ekonomikas un finanšu jautājumi. Beidzās pretrunas ar finanšu ministra, liberāldemokrāta Kristiāna Lindnera, atstādināšanu un tai sekojošu šīs partijas aiziešanu no koalīcijas. Rezultātā decembra vidū Bundestāgā gaidāms uzticības valdībai balsojums, un, ja tas būs Šolcam nelabvēlīgs (par ko tikpat kā nav šaubu), tad nākamā gada 23. februārī notiks pirmstermiņa vēlēšanas.
Koalīcijas izjukšanā abas puses pašsaprotami vaino viena otru. Šolcs apgalvo, ka Lindners plānojis piešķirt finansējumu Ukrainai uz «vāciešu pensiju rēķina», bet Lindners – ka Šolcs prasījis no viņa aizņemties vairāk līdzekļu, nekā atļauj konstitūcija. Eksperti savukārt domā, ka par krīzes cēloni kļuvis liberāldemokrātu izstrādātais Vācijas ekonomikas glābšanas plāns, kas paredz virkni izteikti labēju punktu – nodokļu samazināšanu kompānijām, atteikšanos no daudzām zaļajām prasībām u. c.
Vienlaikus iepriekšminētais, visticamāk, ir tikai fons, jo pirmstermiņa vēlēšanās ir ieinteresēti visi galvenie politiskie spēki. Liberāldemokrātiem aiziešana no nepopulārās valdības ir vienīgā iespēja iekļūt nākamajā Bundestāgā un cerēt uz vietu nākamajā koalīcijā (partijas politiskie uzstādījumi ir kreisi, bet ekonomiskie – labēji, tas ļauj tai atrasties jebkuras koalīcijas sastāvā), bet sociāldemokrātiem un trešajiem partneriem zaļajiem – iespēja pagūt nodrošināt kaut cik cienījamu pārstāvniecību nākamajā parlamentā. Un arī cerēt uz vietām jau kristīgo demokrātu valdībā. Ar Alternatīvu Vācijai pēdējiem nav pa ceļam, un nākamo valdību jebkurā gadījumā nāksies sagrabināt no iepriekšējās koalīcijas drupām.
Galvenais neatbildētais jautājums tikmēr gan ir pat ne par gaidāmo vēlēšanu iznākumu, bet par to, vai potenciālajam kancleram Frīdriham Mercam izdosies mainīt divas Vācijai atklāti nelabvēlīgas tendences – ekonomikas de facto lejupslīdi un līderības zaudēšanu apvienotajā Eiropā. Kas abas ir sasniegušas Berlīnei kritiski draudīgus mērogus.