Nepiepildīto cerību formāts Parīzē

Normandijas formāta ietvaros četru valstu – Francijas, Vācijas, Krievijas un Ukrainas – vadītāji cenšas rast risinājumu militārajam konfliktam Ukrainas austrumos. Šo centienu rezultāts ir 2015. gada februārī noslēgtās Minskas vienošanās, kuru mērķis ir izbeigt bruņoto konfliktu. Vienlaikus vienošanos ietvaros no Kijevas tiek prasīta tai virkne atklāti neizdevīgu piekāpšanos ar potenciāli katastrofālām sekām, un šā iemesla dēļ Ukraina cer uz miera plāna pārskatīšanu.

Ja vienkāršoti – Minskas vienošanās paredz prokrievisko separātistu (faktiski – Krievijas) kontrolēto reģionu atgriešanos Ukrainas sastāvā, taču ar ļoti plašām autonomijas tiesībām, kuras virknē nozīmīgu jautājumu de facto robežojas ar neatkarību. Tāpat pašpasludinātajai Doņeckas un Luhanskas tautas republikai jeb Donbasam pavērsies iespējas noteikt veto attiecībā uz visai valstij stratēģiski svarīgiem lēmumiem – tādiem kā Ukrainas dalība Ziemeļatlantijas aliansē vai Eiropas Savienībā (ES).

Tajā pašā laikā Parīzes tikšanās oficiālajā darba kārtībā iespējamā Minskas vienošanos pārskatīšana vai kāda jauna risinājuma meklēšana neatrodas. Runāt ir paredzēts tikai par pašreizējo vienošanos īstenošanu, pie kam vienīgi sadaļās, kas attiecas uz uguns pārtraukšanu, karojošo pušu nošķiršanu un apmaiņu ar "aizturētajām personām". Arī provizoriskā samita gala rezolūcija tiek solīta ļoti vispārīga un politiskos jautājumus apejoša.

Savā ziņā oficiāla darbā kārtība ir loģiska. Valstu vadītāju līmenī nav jēgas runāt par jautājumiem, par kuriem jau sākotnēji ir skaidrs, ka kopsaucējus atrast neizdosies, un šā iemesla dēļ politisko kompromisu meklējumi tiek atlikti uz tālāku un ļoti nenoteiktu nākotni. Tā vietā tiks runāts par reāla pamiera panākšanu, par ko iespējams vienoties visu pušu ieinteresētības dēļ. Attiecīgi arī iespēja, ka ilgstošs pamiers tiek panākts, šķiet samērā ticama.

Vienlaikus tikpat ticami, ka uguns pārtraukšana nepavirzīs uz priekšu politisko procesu. Ukrainas, Krievijas un prokrievisko separātistu nostāja atšķiras pārāk radikāli. Tas savukārt nozīmē konflikta iesaldēšanu un Donbasa tālāku dreifēšanu Krievijas virzienā. Reālu sviru, ar kuru palīdzību ietekmēt Krieviju un mainīt situāciju, nav nedz Ukrainai, nedz apvienotās Eiropas vadošajām valstīm, un pēdējām arī nav īpašas vēlēšanās šādas sviras izmantot, pat ja tādas atrastos.

Uz šāda fona ne mazāk svarīgs ir arī jautājums par Ukrainas iekšpolitisko gatavību pārdzīvot vilšanos, kādu daudziem radīs tikšanās Parīzē un kuras rezultātus nekavēsies izmantot prezidenta Zelenska oponenti. Ir svarīgi, lai iekšpolitiskās kaislības nenovestu pie kārtējā nestabilitātes perioda jau tāpat pretrunu nomocītajā valstī.