Šī sapulce, jāpiebilst, bieži tiek salīdzināta ar padomju komunistiskās partijas kongresiem, jo notiek reizi piecos gados un tajā piedalās tikai režīma atbalstītāji – iestāžu, uzņēmumu un sabiedrisko organizāciju delegāti, šoreiz kopskaitā 2700.
Nekāda valsts pamatlikumā noteikta statusa sapulcei nav, tomēr oficiāli tiek uzskatīts, ka tās laikā prezidents atskaitās ''tautai'' par iepriekšējo darbību un iezīmē plānus nākamajiem pieciem gadiem.
Iemesli iezīmēt nākotnes plānus šoreiz bija būtiski, un lai arī krietni noplakušie un pagrīdē iedzītie, taču nerimstošie opozīcijas protesti ir tikai viens no tādiem. Svarīgāk, ka Lukašenko izlolotais baltkrievu sociālisms ir sevi izsmēlis gandrīz pilnībā un valstij steigšus ir nepieciešamas reformas, jo pretējā gadījumā to gaida maz apskaužams liktenis.
Galvenā Lukašenko izveidotā politekonomiskā modeļa problēma ir, ka tas spēj pastāvēt, tikai saņemot papildu resursus, pamatā no Krievijas. Maskava tikmēr ir de facto likvidējusi kopš PSRS laika pastāvējušo ekonomisko atkarību no Baltkrievijas (līdzīgi kā no citām bijušās PSRS valstīm) un tikai sentimenta dēļ vai apmaiņā pret solījumiem uzturēt baltkrievu sociālismu vairs negrasās.
Tāpat to negrasās darīt Ķīnas komunisti, kuri ir izrādījušies pat lielāki kapitālisti par Rietumu kapitālistiem, kā arī nevēlas konfliktēt ar Maskavu par interešu zonām.
Vēl jo mazāk to vēlas rietumvalstis, kuras turklāt labprāt nogādātu Lukašenko Hāgas tribunālā, ja vien pavērtos tāda iespēja.
Kopumā ir skaidrs, ka Baltkrievija kā ekonomisku, tā ģeopolitisku iemeslu dēļ dzīvot pa vecam un Lukašenko vadībā vairs nevar, un no prezidenta tika gaidīta atbilde, ko nozīmēs dzīvot pa jaunam. Uz ievērojamām izmaiņām demokrātijas virzienā neviens, protams, necerēja, tomēr arī jebkādas reformas šajā gadījumā būtu labāk nekā nekādas reformas.
Lukašenko Tautas sapulces laikā tikmēr plaši runāja par to, ka nepieciešama ciešāka integrācija ar Krieviju un ka līdz gada beigām tiks piedāvāta jauna konstitūcija. Vienlaikus nekas konkrēts pateikts netika, un tas ļauj secināt, ka kaimiņvalsts prezidents ir nolēmis aprobežoties ar kosmētiskiem labojumiem, neko nemainot pēc būtības un saglabājot savu varu. Un tā ir savā ziņā pat laba vēsts Baltkrievijas opozīcijai, jo nozīmē, ka ar režīmu neapmierināto cilvēku skaits tikai pieaugs.