Pilnīgi nevajadzīgs skandāls

Polija, kura nākošajā gadā gatavojas svinēt valsts atjaunošanas simtgadi, par godu šim notikumam vēlas laist klajā arī jaunu valsts pasi, kuras lappusēs paredzēts attēlot valsts vēsturei un neatkarības atjaunošanai nozīmīgus simbolus. Kādus tieši, paredzēts izšķirt ar interneta balsojumu starpniecību. Vienlaikus starp simboliem, kas pretendē uz iekļūšanu valsts jaunās pases lappusēs, ir Viļņas Svētie vārti, kas pie mums vairāk zināmi kā Austras vārti, un Ļvovas Ērglēnu memoriāls.

Šeit jāpaskaidro, ka Svētajos vārtos vēl kopš Polijas un Lietuvas kopvalsts (Rečpospoļitas) laikiem ir izvietota ne tikai Polijas un Lietuvas, bet visiem katoļiem viena no nozīmīgām svētbildēm – Žēlastības Dievmātes svētbilde, kurai tiek piedēvētas dziedinošas spējas. Savukārt Ērglēnu memoriāls ir kapsēta un piemiņas vieta 1918.–1919. gada poļu – ukraiņu kara laikā kaujās ar Galīcijas armiju kritušajiem poļu brīvprātīgajiem – Ļvovas aizstāvjiem, kā arī vēl citiem šā kara laikā kritušajiem poļu karavīriem. Savukārt par Ērglēnu memoriālu tas tiek dēvēts tādēļ, ka pilsētas aizstāvju rindās netrūka arī sieviešu un zēnu, tostarp skautu jeb ērglēnu, no kuriem daudzi krita kaujās un ir apglabāti memoriālā. Polijā Ļvovas aizstāvēšana tiek uztverta līdzīgi kā pie mums kaujas pret Bermontu.

Tajā pašā laikā nedz lietuviešiem, nedz ukraiņiem Polijas entuziasms, pieklājīgi izsakoties, neizraisa nekādu sajūsmu, galvenokārt vēsturisko peripetiju dēļ. Gan Viļņa, gan Ļvova starpkaru posmā bija iekļauta Polijas sastāvā, turklāt nepavisam ne balstoties uz abpusēju piekrišanu. Attiecīgi arī Viļņā un Kijevā pastāv bažas, ka Varšava ar šādu simbolisku soli cenšas atgādināt par savām lai arī neoficiālajām, tomēr pretenzijām uz šīm pilsētām un teritorijām.

Šīs bažas vēl vairāk pastiprina fakts, ka Polija pēdējā laikā ir spērusi virkni oficiālu un neoficiālu soļu, kurus ir grūti traktēt citādi kā Varšavas vēlmi ja ne gluži atjaunot Poliju no jūras līdz jūrai, tad vismaz kļūt par to valsti, kas nosaka visa Austrumeiropas un daļēji arī Balkānu reģiona politiku. Pateicoties šādam fonam, simtgades pasu projekts vairs nepavisam nešķiet tik nevainīga iecere, kā to mēģina pasniegt oficiālās amatpersonas. Šī iemesla dēļ, lai kādas ieceres arī neatrastos šā projekta pamatā, Varšavai tomēr vajadzētu izvairīties no vēsturiski jutīgu tēmu cilāšanas bez to saskaņošanas ar kaimiņiem. Vēl jo vairāk tamdēļ, ka galvenā dividenžu guvēja no šīm nesaskaņām ir Krievija, kuras prese ar interesi seko līdzi notiekošajam.