Reirs: Latvijā 300 tūkstoši strādājošo ir sociāli neaizsargāti

Fragments no intervijas:

Pērn, kad noritēja diskusijas par minimālo sociālo iemaksu noteikšanu, izskanēja bažas par līdzekļu trūkumu sociālajā budžetā. Ar sociālo budžetu tiešām ir problēmas?

Te runa ir par ieņēmumu un izdevumu starpību. Viena no sociālā budžeta pamatfunkcijām ir stabilitāte, kas saistīta ar uzticību šim budžetam, ar to, lai sociālajam budžetam varētu uzticēties tie, kuri veic iemaksas šajā budžetā. Jābūt sapratnei, ka iemaksu veicēji, sasniedzot pensijas vecumu, tiks nodrošināti no tām iemaksām, ko pašreiz veic. Galvenais uzticības rādītājs ir sociālā budžeta uzkrājums jeb pārpalikums. Valstīs, kurās sociālās sistēmas vēsture ir astoņdesmit, simts vai pat vēl vairāk gadu garumā, uzkrājums ir divu gadu pensiju izmaksu apjomā. Latvijā katru gadu pensijās tiek izmaksāti apmēram divi miljardi eiro, un optimālais uzkrājums būtu no viena miljarda līdz pusotram miljardam eiro. Tā vietā Latvijā 2019. gadā – jau septītajā gadā, kopš valstī vērojama izaugsme, – ir gada griezumā negatīvs sociālais budžets. Tas nav labi un neveicina uzticību sociālajam budžetam. Ekonomiskās krīzes laikā – 2009., 2010., 2011. gadā – sociālā budžeta ieņēmumu daļa strauji samazinājās, bet pensijas tika maksātas. Pensijās tika izmaksāts apmēram par miljardu eiro vairāk, nekā ienāca sociālajā budžetā. Negatīva tendence ir pieļaujama, ja ir krīze, taču nav pieļaujama ekonomiskās izaugsmes periodā. Diemžēl šāda situācija veidojas, atsakoties no idejas šogad ieviest minimālās sociālās iemaksas.
 
Aktuāls ir uzdevums līdz 1. maijam izstrādāt aizvietošanas līdzekļus. Tie ir 75 miljoni eiro 2017. gadā, kas daļēji saistīti ar mikrouzņēmumu (MU) nodokļa likmes paaugstināšanu, bet 2019. gadā tiem jābūt 120 miljoniem eiro. Mēs, runājot gan ar ekonomikas ministru, gan ar finanšu ministri, premjera vadībā meklējam risinājumus, lai, veidojot 2019. gada budžetu, negatīvās ietekmes nebūtu, jo, kā jau teicu, tas ir svarīgi saistībā ar uzticību sociālajam budžetam. 

Vērtējot iecerēto modeli par minimālajām sociālajām iemaksām, jūsuprāt, modelis bija labs, bet pietrūka politiskās gribas tā īstenošanai? Vai problēmas bija modelī?

Šis modelis radās ne jau Finanšu ministrijas un Labklājības ministrijas gaiteņos vai kabinetos. Modelis radās tā, ka, darbu sākot šai Saeimai, bija nolemts, ka no 2017. gada MU nodoklis būs 15%. Galvenais lozungs, kāpēc šāds nosacījums tika ieviests, bija saistīts ar to, ka MU darbinieki ir sociāli neaizsargāti. Jau esmu minējis gadījumus, kuros cilvēkiem ir pieci centi dienā slimības nauda un septiņi centi dienā bezdarbnieku pabalsts, un tie nav izdomāti stāsti, bet gan gadījumi no dzīves. Mazāk nekā noteiktajā apjomā slimības nauda pērn tika samaksāta 37 000 cilvēku. Ja cilvēks zaudē darbaspējas, tad medikamenti jāpērk, par ģimeni jārūpējas, bet naudas nav.
 
Te jāatceras brīdis, kad MU nodokļa likmi noteica 9%, nevis 15% apmērā. Saeimas stenogrammās var redzēt, ka tika atzīts – sociālie jautājumi ir problēma. Arī uzņēmēju organizāciju pārstāvji atzina –  tiešām, sociālie jautājumi ir problēma. Ņemot vērā, ka Finanšu ministrija ir atbildīga par nodokļu jomu, es kā toreizējais finanšu ministrs izveidoju darba grupu, kuras uzdevums bija nodrošināt sociālo aizsardzību tiem cilvēkiem, kuri strādā MU. Darba grupā tika iekļauti iesaistīto ministriju, nevalstisko organizāciju un arodbiedrību pārstāvji. Jāuzsver, ka arī pārstāvji no Latvijas Darba devēju konfederācijas un Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras bija šajā darba grupā. Šie cilvēki mēnešiem strādāja, analizēja situāciju un atklāja, ka sociālā neaizsargātība problēmas rada ne tikai MU strādājošajiem, bet arī ēnu ekonomikā strādājošajiem, kuriem algas daļēji maksā aploksnē, bet nodokļus nomaksā tikai no pusslodzes, tikai no ceturtdaļslodzes. Šie cilvēki ir sociāli tikpat neaizsargāti kā MU darbinieki. Darba grupa rezultātā nāca klajā ar piedāvājumu par minimālo sociālo iemaksu noteikšanu. Bija vēl vairāki citi varianti, bet tie nebija tik visaptveroši. Saistībā ar šo risinājumu ministrijas veica aprēķinus, arī Labklājības ministrija veica aprēķinus, izveidoja likumdošanas bāzi priekšlikumiem, un Saeimā viss tika apstiprināts bez jebkādām problēmām. Arī tie uzņēmumu pārstāvji, kuri pauda savu viedokli Saeimas Budžeta komisijā, teica, ka tas ir ļoti labs risinājums. To visu Saeimas stenogrammās var pārbaudīt. Kas gada laikā notika ar šiem uzņēmēju pārstāvjiem, es nezinu.

Kaut kas tomēr notika, jo 2016. gada rudenī pret minimālo sociālo iemaksu noteikšanu izskanēja asi iebildumi.

Jā, tā bija, un ir slikti ne tikai tas, ka ir negatīvas tendences sociālajā budžetā, bet arī tas, ka apmēram 300 000 Latvijā strādājošo cilvēku joprojām palikuši sociāli neaizsargāti. Ja pērn 37 000 sociāli neaizsargāto cilvēku saņēma niecīgus slimības pabalstus, tad arī šogad 37 000 ģimeņu strādājošā slimības gadījumā netiks nodrošinātas. Tāpat arī sociāli nenodrošinātajiem cilvēkiem rodas problēmas bezdarba gadījumā, jo bezdarbnieka pabalsts ir niecīgs.

Ko plānots darīt šogad?

Mēs esam apņēmības pilni meklēt risinājumus. Te jāuzsver, ka Igaunijā minimālo sociālo iemaksu sistēma veiksmīgi funkcionē. Igaunijā par katru darbinieku, kuram ar darba devēju ir darba līgums, jāmaksā konkrēts sociālo iemaksu apjoms arī tad, ja šie cilvēki strādā uz pusslodzi vai citu nepilnas slodzes apjomu. Igaunijā ir ļoti stingri noteikts – ja reiz darba devējs ar kādu cilvēku noslēdzis darba līgumu, tad ir noteikts maksājumu kopums, kas darba devējam par šo darbinieku jāmaksā.

Igaunijā gan pagaidām nav MU nodokļu režīma.

Nav gan, taču problēma ar vājo sociālo aizsardzību Latvijā ir plašāka par MU segmentu. Turklāt runas par to, ka Latvijā, ieviešot minimālo sociālo aizsardzību, nevarēs strādāt pusslodzi, ir nepamatotas. Ne brīdi nav bijis plānots aizliegt strādāt pusslodzi, un es zinu cilvēkus, kuriem darba samaksa par pusi no slodzes ir lielāka par minimālo algu. 

Jūs domājat, piemēram, augstskolu mācībspēkus, no kuriem daudzi tiek piesaistīti uz nepilnu slodzi?

Augstskolu pasniedzējiem likmes, strādājot nepilnas slodzes, var būt lielākas par valstī noteikto minimālo algu. Vēl gribu uzsvērt, ka Igaunijā minimālā alga šogad ir par 90 eiro lielāka nekā Latvijā, respektīvi, Igaunijā – 470 eiro, Latvijā – 380 eiro, bet bezdarba līmenis Igaunijā ir aptuveni divas reizes mazāks nekā Latvijā – mums 8,4%, Igaunijā – aptuveni 4%. Latvijā nereti izskan viedoklis, ka, būtiski paaugstinot minimālo algu un stiprinot strādājošo sociālo aizsardzību, darba devēji, it īpaši tie, kuri atrodas reģionos, samazinās strādājošo skaitu, cilvēki tiks atlaisti un pieaugs bezdarbs. Taču Igaunijas pieredze rāda, ka var būt ievērojami augstāka minimālā alga un ievērojami zemāks bezdarbs, nekā ir Latvijā.  

Visu interviju lasiet pirmdienas, 23. janvāra, laikrakstā Diena!