Revolūcijas nebūs

Skaidrs, ka pašreizējā politiskajā sistēmā partiju līderu reālā politiskā vilkme jāskata savas partijas un attiecīgi sava elektorāta ietvarā. Tādēļ, abstrahējoties no aptaujā iekļauto politisko līderu ideoloģiskās pārliecības, no tā, cik tieši "labi" vai "slikti" viņi ir, gribētos izcelt dažas acīmredzamas lietas.

Vispirms – patīk tas kādam, vai ne – stabila aktīvās politikas popularitātes pirmā persona ir Valsts prezidents Raimonds Vējonis. Lai gan, vērtējot viņa popularitāti kopš ievēlēšanas amatā, secināms, ka tā ir ar lejupejošu tendenci, viņš joprojām ilgtermiņā ir stabili otrs populārākais prezidents Otrās brīvvalsts laikā un šobrīd populārākais aktīvais politiķis. Turklāt viņa vēsturiskā reitinga augstākais punkts skaitļos ir ļoti līdzīgs Vīķes-Freibergas labākajiem reitingiem.

Otrkārt, par premjeru-reformatoru Kučinski. Lai gan pašreizējam valdības vadītājam ir tālu no tiem reitingu augstumiem, kādi bijuši pa spēkam vienam otram viņa priekšgājējam, un lai gan viņa personība pēc komunikācijas un būtības nepaģēr sevis pārlieku eksponēšanu, viņa ilgtermiņā visnotaļ stabilā pozīcija tomēr ir zināms simbols reformu ieturētajam kursam un tā stabilitātei, cik nu par stabilitāti var runāt reformu un ar tām saistīto risku kontekstā.

Treškārt, šķietami visuresošo ekonomikas ministru Arvilu Ašeradenu kā politiķi nepazīst teju trešdaļa aptaujāto, kas mazāk ir Ašeradena problēma, bet gan indikators tam, cik tieši Latvijas iedzīvotājiem interesē politika.

Tāpat acīmredzamas ir sevi skaļi restartēt arī politikā mēģinošo grūtās dienas potenciālo līderu maizē. Ja Jānis Bordāns un Daniels Pavļuts ir nelielā plusā, tad bijušajam "operam" Jutai Strīķei nepopulārākā politiķa loma var būt labs iemesls pārdomāt, ka

ar pliku konfrontāciju un kašķu meklēšanu politikā būs grūti. Nepieciešams politiskais piedāvājums ar segumu.

Atsevišķi stāsti, protams, ir mūžīgais ZZS premjera amata kandidāts Aivars Lembergs un Rīgas mērs Nils Ušakovs. Pirmais, šķiet, sasniedzis līmeni, kad ikviena ziņa par viņa tiesvedībām strādā par labu viņa popularitātei. Savukārt sociāldemokrāts populisma dekorā Ušakovs ar savu pozīciju ir spilgts simbols Latvijas pēdējo 20 gadu politikas problēmām ļoti plašā spektrā.

Neslēpšu, SKDS aptaujas rādītāji bija zināms pārsteigums. Pats savus priekšstatus par politisko procesu cenšos veidot gan tradicionālo mediju, gan soctīklu analīzē. Turklāt, atlasot gan avotus, gan personālijas, cenšos aptvert pēc iespējas dažādāku politisko pozicionējumu. Saskaņā ar tur valdošo temperatūru dažkārt rodas teju pirmsrevolūcijas sajūta. Līdz ar to loģisks ir secinājums – analoģiski politisko līderu deficītam Latvijā ir akūts viedokļu līderu deficīts. Ir atsevišķi bļāvēji, kas raujas līderos un kopā ar pārdesmit domubiedriem rada sajūtu par sabiedrisko viedokli. Maldīgu sajūtu. Revolūcijas nebūs.