Jūsu lēmumu mainīt partiju īsi pirms vēlēšanām bijušie domubiedri sociālajos tīklos novērtējuši kā aprēķinu, lai tiktu pie labākas vietas sarakstā. Savukārt Nacionālās apvienības pārstāvji akcentē ideoloģisko tuvību. Kā ir patiesībā?
Tā nav nekāda sērfošana no partijas uz partiju tieksmē pēc amatiem. Ir nopietni iemesli, kāpēc to daru.
Jau ilgāku laiku domāju, ka partijām laiks evolucionēt vērtību un ideoloģijas virzienā, kā tas notiek normālā civilizētā pasaulē, kad valstī ir gan liberāla, gan konservatīva, gan sociāldemokrātiska partija. Nevis partijas rodas kā sēnes pēc lietus, apvienojot cilvēkus pēc dievs vien zina kādiem principiem interešu grupās, lai nokārtotu kādus saimnieciskus jautājumus, realizētu pragmatiskas intereses.
Teicāt to kādam?
Ar mūsu frakcijas vadītāju jau pirms iepriekšējām pašvaldību vēlēšanām runāju, ka varbūt vajadzētu Saeimā rīkot partiju dzimtļaužu brīvlaišanu, lai deputāti pēc tam sakārtotos pēc vērtībām. Jo, ticiet man, ikkatrā partijā ir cilvēki, ar kuriem man ir ļoti viegli sarunāties, ar kuriem kopīgi mērķi, ideāli un vērtības. Vienotībā palikuši ļoti jauki kolēģi, ar kuriem esam kopā bijuši 12 gadus, izgājuši ierakumus un kaujas laukus, lai viņiem labi klājas. Taču šobrīd - pirms dalības nākamajā Saeimas posmā - domāju, ka man pašai ar savu rīcību jārāda piemērs.
Kas bija stimuls rīcībai?
Pēdējo gadu laikā notikušas tik ārkārtīgi straujas un lielas pārmaiņas, kas man kā konservatīvam cilvēkam grūti pieņemamas. Vienotībā Jaunajam laikam pievienojās Sabiedrība citai politikai, Pilsoniskā savienība, Lietussargu grupa, tagad ienāk Reformu partijas biedri, vēl reģionu cilvēki... Beigās ir tā, ka es vairs nesaprotu, kas es esmu un ko es pārstāvu. Un, vai tam, ko es cilvēkiem saku, būs kāds segums - vai būs kolēģi, kas aizstāvēs tās pašas idejas, ko es. Es vienmēr esmu bijusi inteliģenti nacionāli konservatīvi domājošs cilvēks.
Domājat, ka vēlētāji politiķus šķiro pēc ideoloģijām?
Skaidrs, ka Latvijā ne īpaši. Varbūt vairāk skatās uz personālijām, kam, protams, ir nozīme. Bet noteikti ir cilvēki, kam svarīgi arī principi. Man personīgi šķiet, ka nepieciešamība pēc ideoloģijas šobrīd ir aktuālāka kā jelkad. Jo, manuprāt, Latvija joprojām ir valsts bez savas ideoloģijas. Ja vien par ideoloģiju neuzskata fiskālo disciplīnu vai cīņu ar homofobiju. 20 gadu laikā esam propagandējuši labklājības ideālus, bet patiesībā tas bijis diezgan absurdi - paši būdami vieni no nabadzīgākajām Eiropas valstīm, redzam, ka vairāki simti tūkstoši latviešu, ja tā var teikt, jau nobalsojuši ar kājām, pamezdami Latviju tāpēc vien, ka valsts viņus audzinājusi nevis patriotisma un mīlestības garā, bet labklājības ideālu garā, pati nespēdama nodrošināt šo ideālu realizāciju. Tā kā depopulācija kļūst par arvien nopietnāku draudu valsts suverenitātei, arī tādēļ šobrīd liekas ļoti būtiski runāt par ideoloģiskām vērtībām, principiem. Galu galā mēs neatkarību atguvām ne jau ar militāriem, bet ar ideoloģiskiem ieročiem.
Teicāt, ka jums bija domubiedri. Nebija iespējams panākt, ka ieklausās arī pārējie?
Tikmēr, kamēr domubiedri bija vismaz tādā skaitā, lai būtu nodrošināta kritiskā masa, kad mēs par kaut ko varam iestāties, tā bija viena situācija, bet šobrīd, kad Kursītes kundze laikam netika vairs aicināta Vienotībassarakstā, Čepānes kundze paziņojusi, ka vairāk nepiedalīsies, Druvietes kundze projām Izglītības ministrijā, citādāk domājošo nometne palika tik liela, ka man bija bezjēdzīgi paust savu viedokli, jo tas pārsvarā gadījumu arī netika ne uzklausīts, ne atbalstīts.
Frakcijā, valdē varējāt runāt.
Lēmumi tiek pieņemti kaut kur citur, ne frakcijas sēdēs. Neabsolutizēšu, bet nosacīti nozīmīgākie lēmumi. Nezinu, kas ir režisors, kas autors kaut kur kuluāros, bet tā var just, ka ir kaut kāds viedoklis, kas tiek bīdīts, bet kas nekad nav bijis apspriests partijas iekšienē.
Pilnu interviju lasiet ceturtdienas, 12.jūnija, laikraksta Diena 3.lpp.!