Dzirdēju salīdzinājumu, ka veselības sistēma Latvijā ir kā liels caurrūsējis kuģis – ik pa brīdim ir sūce, to vietu steidz panikā lāpīt, bet tādam kārtīgam remontam ne spēka, ne laika, ne gribas nepietiek. Pavisam nesen Dzemdību namā strādājošie bija noskaņoti rakstīt atlūgumus zemo algu dēļ, nu streiko ģimenes ārsti.
Zemo algu problēma neapšaubāmi pastāv visā veselības aprūpes nozarē. Taču skaidrs, ka tā nav vienā dienā risināma. Manuprāt, ir ļoti labi, ka tas beidzot tiek darīts, turklāt ar sistēmisku skatījumu. Domāju, ka iecerētā veselības aprūpes sistēmas reforma iet pareizā virzienā. Protams, var diskutēt par katra konkrētā stacionāra lomu, izvērtējot ģeogrāfisko novietojumu un aprūpes pieejamību dažādos reģionos, bet sāktais ceļš viennozīmīgi ir pareizs.
Tāpēc, ja prasāt manu viedokli, domāju, šis nav īstais laiks sākt radikālas protesta akcijas tieši tad, kad problēmas jau tiek risinātas.
Varbūt jāļauj strādāt, jāļauj īstenot šo reformu, arī ieplānoto finansējuma reformu, tad var cerēt uz vēlamo rezultātu.
Cik lielā mērā ārstniecības iestāžu vadītāji jūtas iesaistīti šajā reformā? Jūsu viedokļos ministrijā ieklausās?
Jā, mums, protams, ir jautāts viedoklis. Man arī šķiet ļoti pareizi tas, ka reformas pamatnostādnēs paredzēts, ka augsti specializēti pakalpojumi jānodrošina centralizēti stacionāros, kuros ir koncentrēts moderns aprīkojums, tehnoloģijas, personāls ar zinātnisko un praktisko kompetenci.
Nevar būt vienādā līmenī prasmes un kompetences, ja tu, piemēram, veic manipulāciju 200 reižu vai divas reizes. Nav arī mērķtiecīgi iegādāties dārgas tehnoloģijas, ja tās izmanto ļoti reti, – tās jāizmanto tur, kur ir adekvāta noslodze.
Dzemdību nams pēc jaunās veselības aprūpes reformas plāna kā terciārās aprūpes sniedzējs, respektīvi, ceturtā jeb augstākā līmeņa stacionārs ar specializāciju grūtnieču aprūpē un dzemdību palīdzībā. Tādi ir tikai divi – Rīgas Dzemdību nams un Paula Stradiņa Klīniskā universitātes slimnīca, kas gan ir daudzprofilu slimnīca, bet arī tur ir perinatālās aprūpes centrs.
Pieņemto dzemdību skaita ziņā jūsu vadītā slimnīca ir līdera pozīcijā.
Jā. No 21 445 dzemdībām pagājušajā gadā Latvijā 7035 notika pie mums. Katru gadu aptuveni 30% bērnu Latvijā piedzimst tieši Rīgas Dzemdību namā.
Un tie ir ne tikai rīdzinieki?
Šurp kā uz perinatālās aprūpes centru aizvien biežāk nokļūst jaunās māmiņas ar sarežģījumiem no visas Latvijas, tas ir pareizi. Arī veselības aprūpes sistēmas reformā tā sauktais "pacientu klīniskais ceļš" ir īpaši izdalīts, respektīvi, konkrētu diagnožu vai konkrētu nozoloģiju pacienti tiek nosūtīti uzreiz uz attiecīgās specializācijas stacionāru, savukārt nekomplicēti gadījumi tiek risināti atbilstoša līmeņa ārstniecības iestādē tuvāk dzīvesvietai. Lai nav tā, ka vispirms nogādā reģiona slimnīcā, tad ved tālāk, – jābūt skaidri definētam un arī praksē īstenotam, ka pacientu uzreiz nogādā tajā ārstniecības iestādē, kas atbilst viņa veselības stāvoklim.
Tad jums ir svarīga laba sadarbība ar ģimenes ārstiem?
Primāri – ar ginekologiem, dzemdību speciālistiem. Ar ģimenes ārstiem, protams, sadarbība arī ir, viņi var veikt fizioloģisku grūtniecības novērošanu un sagatavot pacientes dzemdībām.
Kā ir ar speciālistu pieejamību lauku reģionos? Vai sievietes pietiekami savlaicīgi vēršas pie ārsta grūtniecības gadījumā?
Dažkārt tiešām ceļš līdz speciālistam varētu būt īsāks.
Šī problēma ir aktuāla, īpaši sociāli maznodrošinātu personu grupā vai nosacīti teritoriāli atstumtākos reģionos, kur varētu būt arī zināmas loģistikas problēmas – ja nav personīgā transporta, ir grūti nokļūt pie ārsta tā darba laikā. Tāpēc primārajai aprūpei, arī primārajai grūtnieču aprūpei, vajadzētu būt iespējami tuvāk pacientu dzīvesvietai. Mums neizmantota rezerve, manuprāt, ir vecmātes, ņemot vērā arī to, ka valstī jūtams ārstu trūkums. Tātad nekomplicētos gadījumos palīdzību var sniegt vecmātes, taču, ja ir komplikācijas, augsti kvalificēta palīdzība jāsaņem atbilstoši aprīkotos un kvalificētos perinatālās aprūpes centros.
Kur ir robeža starp augsti un ne tik augsti kvalificētu?
Minimālais dzemdību skaits stacionārā, lai uzturētu kompetences pietiekamā līmenī, ir 700 gadā. Tas nav mans izdomājums, tas ir aprēķināts zinātniski, pamatojoties arī uz ekonomiskiem aprēķiniem. Protams, tas neizslēdz, ka zema riska dzemdības var notikt arī zemāka līmeņa stacionāros.
Visu sarunu ar Santu Markovu lasiet laikraksta Diena pirmdienas, 24. jūlija, numurā!
vita
zoss
Vārds