Priekšvēlēšanu debates sabiedriskajā televīzijā ir īpašs žanrs ar lielu ietekmes iespēju uz vēlēšanu rezultātiem, tajās ne mazāk svarīga kā saturs ir arī forma. Un forma pielāgota tam, lai latviešu valodu par savu dzimto valodu pamatā uzskatoši politiķi ķēmotos agresora valsts valodā, stāstot par saviem plāniem Eiropas Parlamentā, kurā dominē angļu un franču valoda. Konteksts šādas formas debatēm 2024. gada vasarā, divus gadus pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā, ir maksimāli pazemojošs un provocējošs. Tieši Kremļa gaumē.
Konteksts krievu valodas lietošanai, eksaminējot sarakstu līderus sabiedriskajā televīzijā, ir tik viennozīmīgs, ka diskusijai par pašu jautājuma būtību nevajadzētu nemaz rasties. Tomēr sabiedriskās televīzijas vadība to ir pacēlusi redakcionālās izvēles līmenī, kas savukārt mediju pasaulē nozīmē neaizskaramu brīvību, kura jāsargā no ārējas ietekmes. Vai sabiedriskā medija redakcionālā izvēle vispār var būt kaut kas, kas nonāk pretrunā ar sabiedrības interesēm, kuras nostiprinātas Satversmes preambulā?
Tiek dots skaidrs mājiens, ka partijas, cita pēc citas atsakoties piedalīties šajās debatēs (vispirms Nacionālā apvienība, tad Jaunā Vienotība un arī Apvienotais saraksts), nodarbojas ar sabiedrības šķelšanu un lec pakaļ reitingiem, bet Valsts valodas centrs (VVC), norādot uz šādu debašu nepieļaujamību krievu valodā, – lec pakaļ partijām, pildot kādu "nacionālistu" pasūtījumu. Ja tiešām par orientieri šajā situācijā izraudzītas šīs citkārt varbūt patiesi brīdinājuma karodziņiem līdzīgās pazīmes, tad sabiedriskais medijs drīzāk ir apmaldījies trīs priedēs, kas tam aizsedz skatu uz mežu.
Tas, kas būtu jāsaprot sabiedriskajam medijam, – ka tas, ar ko tas šobrīd primāri nodarbojas, ir pēc būtības vien Kremļa ideologu plānos, ne dabā esoša etniska konflikta institucionalizēšana. Visticamāk, no sirds ticot, ka sargā no partijās un VVC ieperinātiem «nacionālistiem» savas redakcionālās izvēles, patiesībā sabiedriskais medijs šobrīd neapzināti nodarbojas ar noderīgo idiotu lomas spēlēšanu Kremļa vēl neuzvestā lugā, kurai līdzīgas mēs esam redzējuši Gruzijā, Ukrainā, Moldovā.