Esam raduši uzskatīt, ka par valsts vai pašvaldību ceļiem atbildīgajiem vispirmām kārtām rūp autobraucēju ērtības. Šobrīd redzam, ka attieksme mainījusies - LVC nesen noslēdza vienošanos par sadarbību ar Latvijas Riteņbraucēju apvienību, kopīgi rīko seminārus ceļu pasūtītājiem, projektētājiem, būvētājiem par to, kādai jābūt veloinfrastruktūrai. Kā skaidrot šādu attieksmes maiņu?
Aigars Šarpņicks. Ņemot vērā, ka atbilstoši likumam LVC saskaņo visus izstrādātos būvprojektus, un ņemot vērā velosipēdistu skaita pieauguma tendenci, ir pietiekami daudz iemeslu, lai šai satiksmes dalībnieku daļai pievērstu lielāku uzmanību.
Viesturs Silenieks. Viss sākās ar to, ka Latvijas Riteņbraucēju apvienība visai uzstājīgi lika saprast, ka ir nepieciešams pārstrādāt valsts standartu Velosatiksme, jo iepriekšējā versija vairāk bija paredzēta autoceļiem, nevis apdzīvotām vietām. Tā kā LVC saskaņo pilnīgi jebkura Latvijas ceļa un ielas izbūvi vai pārbūvi, viņi principā ir tie, ar kuriem ir jārunā. Tikāmies, pamatojām savu viedokli, LVC to saprata, bija gatavi izstrādāt jaunu standartu.
A. Š. Standarta izstrāde notika vairāk nekā gadu, darba grupā tika iesaistīti eksperti no valsts un pašvaldību institūcijām, sabiedriskajām organizācijām, privātie eksperti. Standarts stājās spēkā jau pagājušā gada nogalē, līdz ar to par jaunu to gluži nosaukt nevar.
Tagad, kad standarts pieņemts, abām pusēm skaidrs, ka ir būtiski, lai to zina un respektē, vairs nepieļaujot tās kļūdas, kādas lielā skaitā sakrājušās visā Latvijā?
V. S. Jā. Uztaisījām apaļā galda diskusiju, tad noslēdzām sadarbības līgumu, kas paredz kopīgi noorganizēt piecus seminārus - katrā Latvijas reģionā pa vienam. Pirmais seminārs bija aizpagājušajā piektdienā Rēzeknē. Manuprāt, veiksmīgs, jo diskusija notika arī pēc pasākuma beigām, kas nozīmē, ka interese bija. Otrs seminārs bija aizvadītajā piektdienā Rīgā. Nākampiektdien tāds pats notiks Valmierā, aptverot Vidzemi, un vēl divi paredzēti septembrī - Jelgavā (Zemgale), Kuldīgā (Kurzeme). Visi šie semināri notiek LVC reģionālajās mītnēs.
Cik liela ir mērķauditorijas interese par tiem?
V. S. Interese ir liela gan no pašvaldību amatpersonām, kas atbildīgas par ceļu infrastruktūru, gan projektētājiem un būvuzņēmumiem. To parāda kaut vai fakts, ka Rīgas semināra telpā ir 60 vietu, bet jau nedēļu iepriekš pieteikušies bija 70 dalībnieku, nācās nodrošināt papildu vietas, lai visi tiek.
Kas semināros uzstājas, ko stāsta?
V. S. Es dodu ieskatu par transportu kopumā, tendencēm pasaulē, attīstību, e-mobilitāti un velosatiksmi šajā kontekstā. Aigars Šarpņickis no LVC, kurš bija valsts standarta par velobūvēm darba grupas vadītājs, stāsta par standartu, par risinājumiem, ko tas paredz. Tad programmā ir izbrauciens ar velosipēdiem, lai iepazītos ar vietējo infrastruktūru, lai tīri dabā parādītu nejēdzības, mēģinātu saprast kļūdas un rast risinājumus, kā būtu bijis katrā konkrētā situācijā labāk. Pēc atgriešanās semināra zālē Viesturs Laurs un Elmārs Daniševskis stāsta par veloinfrastruktūras projektēšanu dažādās neordinārās jeb nestandarta situācijās.
Ar to pietiek?
V. S. Skaidrs, ka seminārā nevaram izskolot cilvēkus tādā līmenī, kā studējot gadiem ilgi augstskolā. Mēs mēģinām iedot viņiem vīziju, domāšanas virzienu, sapratni, ka ir jāsāk domāt nedaudz citādi, ka ir jāskatās kopsakarībās. To gan var vienā dienā izdarīt, un to parādīja jau Latgales seminārs - cilvēki nāca klāt un teica, ka noskaņoti pirkt velosipēdu, jo sapratuši, ka tas ir ne tikai kāds brīvdienu izklaides rīks, bet gan konkurētspējīgs pārvietošanās veids un ka infrastruktūra tam jāplāno, jāorganizē pilnīgi citādi.
Vēl jau jāpārvar arī skepse par to, ka braukšana ar divriteni ir vien tāda modes lieta.
V. S. Velosatiksmes attīstība ir stāsts arī par tautsaimniecību, ekonomiku, naudas atstāšanu Latvijā, veselīgāku dzīvesveidu, pilsētvides uzlabošanu, arī to, kā panākt, lai cilvēki nemūk dzīvot citur, u. tml.
Ir bēdīgi slavena anekdote, ka riteņbraucēji ekonomikai tieši neizdevīgi - par degvielu nemaksā, par ceļu lietošanu arī ne un arī par ārstēšanos neizdod naudu, jo mazāk slimo.
V. S. Ja skatāmies vienas dienas griezumā, tā var šķist. Bet par to arī semināros runājam - ja mēs degvielu ik gadu importējam viena miljarda eiro vērtībā, tā nauda aiziet no Latvijas. Riteņbraucēji to tērē daudzām citām vajadzībām Latvijā. Jā, varbūt, ka viņi arī pērk ārzemēs ražotus produktus - šokolādi, čipsus vai kolu -, bet atšķirība ir, ka viņi izdod šo naudu nevis par vienu produktu, bet ļoti daudziem, ar to iespaidu atstājot daudz plašāk tautsaimniecībā. Un no tā, pakalpojumus sniedzot, iegūst daudz vairāk cilvēku Latvijā nekā degvielas gadījumā. Automašīnas un to detaļas importējam pusmiljarda vērtībā, visa šī nauda aiziet ārpus Latvijas. Riteņbraucēji šo importu neveicina, toties dzīvo labāk, veselīgāk, un tas arī ir būtisks atslogs valstij. Veloceļu infrastruktūra nav tik bieži jāremontē kā autoceļi. Tātad, skatoties ilgtermiņā, ieguvumi ir daudz, daudz lielāki. Bet te nav stāsts, ka nevajadzētu braukt ar mašīnām - runājam par to, kā atrast līdzsvaru. Jo, ja pilnīgi visi brauc ar velosipēdiem, arī kaut kas nav kārtībā, jo uz Liepāju vai Daugavpili ar riteni neaizbrauksi, tur tiešām vajag mašīnas. Bet varbūt ir efektīvāk ar vilcienu vai autobusu? Vai, ja runājam par Rīgu, - vairāk braukt ar tramvaju?
Infrastruktūra daudzviet jau ir izbūvēta un savulaik ar lielu pompu atklāta. Tagad seminārā pa to izbraucat un atzīstat, ka... pilnīgi garām, kā saka.
A. Š. To nevar noliegt, tā ir problēma. Tajā pašā laikā ir atsevišķas vietas, kurās situāciju var vērst par labu, neveicot milzīgus kapitālieguldījumus. Varbūt vien pamainot atsevišķas zīmes un sakārtojot prioritātes attiecīgajā posmā.
V. S. Riteņbraucēji jau daudzus gadus ir centušies pievērst uzmanību daudzajām kļūdām, pat aplamībām, kas tiek pieļautas, izbūvējot veloinfrastruktūru, taču viņi nav ņemti vērā tāpēc vien, ka ceļinieki taču ir mācījušies universitātēs atšķirībā no lielas daļas riteņbraucēju. Ar šo argumentu pārsvarā visas sarunas beigušās. Mums, Latvijas Riteņbraucēju apvienībai, izdevās panākt diskusiju ar CSDD un LVC, pierādīt nepilnības, kā rezultātā tika mainīti Ceļu satiksmes noteikumi un valsts standarts. Tas neļauj vairs projektēt kā agrāk.
Nu arī riteņbraucēju pusē ir cilvēki, kas mācījušies universitātēs?
V. S. Ir (smejas). Gan arhitekti, gan projektētāji. Un viņi saprot, ka tas, par ko mēs runājam, jau sen ir ierasta prakse Eiropā. Tad nu sanāk, ka sabiedriska organizācija, piesaistot šajā jomā zinošākos, stāsta visiem pārējiem, kā pareizi jāprojektē. Tāda diemžēl ir izglītības sistēma - mobilitātes speciālistus vēl joprojām mūsu augstskolās nemāca.
Kas ir tās būtiskākās kļūdas, ko semināros veloizbraucienu laikā redzat?
A. Š. Piemēram, gājēju un velosipēdu ceļš, kurā gājējiem sava plūsma, velosipēdiem - sava...
Visu Romāna Meļņika interviju ar Aigaru Šarpņicki un Viesturu Silenieku lasiet pirmdienas, 13.jūnija, laikrakstā Diena!