Sedlenieks: Kad pret pārmaiņām ir vidusšķira

Bet šis ir pārdomu vērts fakts. Francijā 5 dienu 35 stundu darba nedēļu un 6 nedēļu ikgadējo atvaļinājumu ievies sešdesmitajos-septiņdesmitajos gados. Kas gan ir noticis kopš tā laika? Ir izgudrots lāzers, ir ievestas datortehnoloģijas, ir ieviesti čipi un automatizācija neskaitāmos uzņēmumos, roboti un datori dara tik daudz darba nekā agrāk. Un tomēr - kāpēc pēc 40 gadu tehnoloģiskās attīstības cilvēkiem ir jābūt gataviem dzīvot sliktāk nekā pirms 40 gadiem? Kas ir pievācis, netaisnīgi sadalījis tehnoloģiskas attīstības labumus. Sabiedrībai ir tiesības dzīvot labāk un ir tiesības veidot progresīvu valsts pārvaldi un sabiedriski ekonomisko sistēmu, tas nodrošina šīs tiesības dzīvot labāk. Eiropa kopš 2. pasaules kara beigām ir sociāldemokrātiska zeme, divi pasaules kari un nacisms iemācīja Eiropai solidaritāti un humānismu. Uz ko virzās Eiropa tagad. Vai tiešām mēs aizmirstam pagātnes mācības. Brīvais tirgus un liberālisms bija 19. gs. beigās un 20. gs. sākumā, brīvais tirgus bija pirms nacistu nākšanas pie varas, brīvais tirgus noveda pie pasaules kariem un cilvēki nezināja citu izeju no brīvā tirgus radītās lielās depresijas kā vien nacismu. Ir jāizbeidz pagātnes kļūdu atkārtošana. Eiropa ir sociāldemokrātiska zeme un tādai tai ir jāpaliek un par sociāldemokrātiskām valstīm ir japadara visi Eiropas sabiedrotie un kaimiņi! Lai Eiropai izdodas!

Galvenā problēma ir globalizācija. Tie, kas tiek saukti par eliti, dzīvo kaut kādā savā, globālā, pārnacacionālā un vēl sazin kādā dimensijā, kamēr visi pārējie - savās valstīs, pilsētās, ciematos un viņiem nevajag nedz globalizāciju, nedz Eiropas Savienību. Globalizācija vienkārši ir sasniegusi kritisko, masu, un vairākums atklāti nostājas pret to.