Tajā pašā laikā alianses dalībvalstu vienprātīgi (lai arī dažos gadījumos visai negribīgi) apliecināto gatavību nepieciešamības gadījumā iesaistīties sava austrumu flanga dalībvalstu aizstāvībā pavadošie paziņojumi izklausījās visai pretrunīgi. No vienas puses, tika piesaukta Maskavas agresija Ukrainā un Krievijas savaldīšana, no otras - runāts par to, ka tiešu draudu no Krievijas puses NATO dalībvalstīm nav, kā arī apgalvots, ka alianses mērķis nekādā gadījumā nav konfrontācija ar Krieviju, vienlaikus uzsverot dialoga nepieciešamību. Kā norādīja alianses ģenerālsekretārs Jenss Stoltenbergs, abas puses vairāk nav stratēģiskās partneres, taču arī nekāda aukstā kara starp NATO un Krieviju nav.
Krievijas reakcija uz samitu tikmēr bija pat demonstratīvi vienaldzīga, un amatpersonas vienīgi atkārtoja jau ierastās mantras, ka tā vietā, lai vērstos pret terorisma radītajiem draudiem, alianse cīnās ar iedomātu ienaidnieku, un ka uz NATO tuvošanos Krievijas robežām un tās radītajiem draudiem nacionālajai drošībai tiks "sniegta adekvāta atbilde". Kas attiecas uz iespējamo dialogu, tiek norādīts, ka Maskava vienmēr ir gatava līdzvērtīgām sarunām, kuru laikā tiek ņemtas vērā tās intereses, un šī nostāja paliks nemainīga, neraugoties uz alianses īstenoto Krievijas iebiedēšanas politiku. Arī Kremlī uzsver, ka visus tiltus nodedzināt Maskava negrasās un par gluži atklātu ienaidnieku NATO vismaz oficiāli neuzskata.
Vienlaikus, pat ja pieņem, ka Krievija un kolektīvie Rietumi tiešām neuzskata viens otru nedz par partneriem, nedz ienaidniekiem, kas gan nešķiet īpaši ticami, tas nekādi nemaina faktu, ka Maskava, atbalstot Ukrainas austrumu separātistus un pievienojot Krimu, ir metusi izaicinājumu Rietumu iedibinātajai globālajai pasaules kārtībai, sākot vienpusējā kārtā pārzīmēt valstu robežas, turklāt tiešā NATO tuvumā. Nereaģējot uz šādu precedentu, kolektīvie Rietumi ne tikai pieļautu iespēju, ka līdzīgi gadījumi var atkārtoties, bet arī liktu šaubīties par savām vērtībām un spēju garantēt pat savu drošību. Raugoties no šī skatu punkta, Varšavas samits ir atbilde uz izaicinājumu, vienlaikus sniedzot papildu drošības garantijas atsevišķām alianses dalībvalstīm, tā mēģinot radīt arī militāri politisku spiedienu uz Krieviju. Likmes abās pusēs ir ļoti augstas, un nenoteiktība ar augstu ticamības pakāpi pāraugs jaunā, turklāt, domājams, ilgā aukstajā karā, savukārt Varšavas samitam ir visas iespējas ieiet vēsturē kā otrā aukstā kara sākuma punktam.