Slikts signāls tranzīta biznesam

Belņeftehim – viena no Baltkrievijas lielākajiem uzņēmumiem, kas ražo vairāk par 500 dažāda nosaukuma produktu, eksporta zaudēšana ir ļoti nepatīkams signāls, jo ir skaidrs, ka valsts koncerna piemēram jau drīzā nākotnē sekos arī vairākums pārējo eksportētāju. Lai gan šeit pastāv virkne nianšu, tajā skaitā ir produkti, kurus izvest caur Krieviju nav iespējams atbilstošu jaudu trūkuma vai neesamības dēļ, kopējā tendence ir acīm redzama. Baltkrievijas eksporta aiziešana no Latvijas un Lietuvas ostām ir politiskā līmenī izlemts jautājums, turklāt diskutēt par taisnīgumu vai netaisnīgumu šajā gadījumā pat nav īpašas jēgas.

Starpvalstu attiecības ir ļoti komplekss pasākums, daudzu apstākļu un situāciju kopums, kamdēļ ir labākajā gadījumā dīvaini uzskatīt, ka Baltijas valstu vēršanās pret kādiem vieniem oficiālās Minskas plāniem (piemēram – atomelektrostacijas būvniecību) nekādi neietekmēs mūsu kaimiņvalsts citas darbības. Vēl jo vairāk tāpēc, ka nedz Eiropas Savienība, nedz atsevišķi Baltijas valstis nav Baltkrievijas galvenās stratēģiskās partneres. Rezultāts ir situācija, kad Baltijas valstis kopumā un Latvija atsevišķi nevis vienkārši zaudē, bet dramatiski zaudē vienu no savām galvenajām pievilcībām – tranzīta valsts statusu.

Pats nepatīkamākais šajā gadījumā ir fakts, ka tā arī nav skaidrs, vai vispār iespējams mainīt situāciju par labu Baltijas valstīm un ne tikai naftas produktu eksporta no Baltkrievijas ziņā. Lielākā daļa mūsu kaimiņvalsts rūpniecības nozaru ir ļoti lielā mērā atkarīgas no Krievijas, un, ja no Maskavas atskan uzstājīgi lūgumi, kas patiesībā jau vairs nav lūgumi, bet gan prasības, Baltkrievija vienkārši nav spējīga atteikt. Ja nu vienīgi gadījumā, kad Baltijas valstu piedāvājums ir nevis izdevīgāks, bet vairākas reizes izdevīgāks par Krievijas piedāvājumu, kas nešķiet reāli. Lai kā mēs arī censtos, nebūs tāda ekonomiskā piedāvājuma, kas spētu pārsvērt politiskos plusus.

Tranzīta aiziešanai ir arī vēl viena ēnas puse. Lai cik daudz arī tiktu runāts par dzelzceļa kravu no Ķīnas piesaistīšanu Latvijas ostām, šīs kravas jebkurā gadījumā tiek vestas caur Krieviju, pie kam nevis vienkārši vestas, bet gan veic pa mūsu lielās kaimiņvalsts teritoriju lielāko daļu no ceļa uz Eiropu. Lai arī maršruti ir vairāki, ar to ir jārēķinās.

Teorētiski, protams, ir iespējams panākt, lai kravas dodas uz mūsu valsts ostām. Ir nepieciešams vienīgi samazināt politiskās retorikas apgriezienus un cerēt, ka austrumu robežas otrā pusē piemirsīs to, kas sarunāts politiskās konfrontācijas laikā. Tiesa, tā ir tikai teorija, jo praksē, it īpaši priekšvēlēšanu gaisotnē, jau pati šāda ideja šķiet neiespējama.