Trampa gājiens uz visu banku?

Pats par sevi paziņojums nebija negaidīts, jo daudzas pazīmes jau iepriekš liecināja, ka ASV prezidents gatavojas spert šādu soli. Piedevām vēl Tramps vēlas ne tikai pārskatīt kodolvienošanos, bet arī apturēt Irānas raķešu programmu un būtībā jebkādas šīs valsts ģeopolitiskās ambīcijas Tuvajos Austrumos. Savukārt gadījumam, ja Irāna nevēlēsies izpildīt šo būtībā ultimātu, tai tiek solītas "visstingrākās" ASV sankcijas, kas likumsakarīgi nozīmē, ka Savienotās Valstis vērsīsies arī pret ikvienu, kas neievēros Irānai noteiktos Vašingtonas aizliegumus.

Trampa lēmums būtībā nozīmē atgriešanos 2006./2007. gadā, kad tika gaidīts – kuru katru brīdi sāksies karš ar Irānu, ja tā atteiksies izpildīt Vašingtonas prasības. Tiesa, pastāv arī atšķirības, turklāt ļoti būtiskas – šodien pasaulē ir jau pavisam cita ģeopolitiskā situācija, un lielā mērā citas ir kā ASV, tā Irāna un arī pārējās reģiona un globāli nozīmīgās valstis. Šī iemesla dēļ pat daudzi ASV analītiķi atzīst, ka Trampa lēmums ir "gājiens uz visu banku", turklāt ar lielākām izredzēm šo banku neiegūt, nekā iegūt.

Pirmkārt, ASV nav cerību, ka tās atbalstīs ANO Drošības padome. Pret šajā gadījumā ir kā Ķīna, tā Krievija. Vēl vairāk – pret šo lēmumu ir arī ASV nozīmīgākie tā dēvētie sabiedrotie Eiropā, ieskaitot pat amerikāņiem mūžīgi lojālo Liebritāniju. Eiropieši atšķirībā no ASV ir investējuši Irānā miljardiem eiro un nevēlas tos zaudēt Trampa un Vašingtonas iegribu dēļ.
Tiesa, ASV ir savas metodes Eiropas pārliecināšanai, kamdēļ pretestība, visticamāk, nebūs ilga, tomēr ir arī otrkārt.

Trampa administrācija uzskata, ka Irāna – viena no četrām islāma pasaules lielvarām un šiītu musulmaņu galvenais bastions – ekonomiskā izdevīguma dēļ pieņems ultimātu, bet neoficiāli tiek cerēts, ka gadījumā, ja režīms nepiekāpsies, masu neapmierinātība novedīs pie tā krišanas.

Problēma ir tur, ka ultimātu pieņemt Irāna nevar, bet pieredze liecina, ka parasti efekts ir pilnībā pretējs.

Ultimāti un sankcijas sabiedrību parasti tikai saliedē, un Irānā, kur notiek sīva iekšpolitiskā cīņa starp nosacītajiem liberāļiem un konservatīvajiem, ja kāds arī būs ieguvējs, tad tikai konservatīvie. Rezultātā strauji aug kā ASV un Irānas, tā Izraēlas un Irānas kara riski, kas pilnībā uzspridzinās jau tāpat pretrunu un karadarbības nomocīto reģionu.

Visbeidzot – pretēju efektu gaidītajam Trampa solis, visticamāk, atstās arī uz Ziemeļkoreju, kuras līderim Kimam Čen Unam tagad ir iespējas pārliecināties, kāda ir ASV solījumu vērtība. Būtībā vieglums, ar kādu ASV atsakās no iepriekšējām saistībām, ir viela pārdomām ikvienas valsts vadībai. Un, ja ASV pretimstāvēšana ar Irānu beigsies Vašingtonai nelabvēlīgi, tas būs graujošs trieciens Savienoto Valstu prestižam, kuru pārējā pasaule atcerēsies ilgi un varbūt pat vienmēr.