Mehāniski nolasa no "špikermašīnas" kā tādi skolasbērni. Jaušams, ka prezidentam bez skaistām, bet tukšām frāzēm vispār nav bijis ko teikt, tāpēc satura trūkumu glābj ar formu – kundzes iestarpinājumiem par mazbērna piedzimšanu, kas arī vienīgais, kas no valsts pirmā pāra teiktā paliek atmiņā. Premjera runa mazliet strukturētāka, jaušami daži lielie akcenti par pārmaiņām veselības un izglītības jomā, kļūdu atzīšanu nodokļu likumos un to, ka valsts izaugsme tieši atkarīga no Eiropas naudas piešpricēm.
Atšķirībā no pie galda sēdošās Vācijas kancleres, kam fonā viņas valsts un Eiropas Savienības karogs, aiz mūsu līderiem redzamais telpu noformējums apliecina nevis amatpersonu valstisko statusu, bet gan privāti pieejamās labklājības līmeni. "Visi jau tā nevar. Dažiem jau nepienākas. Un tur neko nevar darīt," – redzētais televizora ekrānā gluži neviļus atsauc atmiņā fragmentu no stāstiem par Vinniju Pūku. Nē, nav jau tā, ka skaustu, stāsts ne par to – drīzāk par šādu tukšrunu jēgu. Ja prezidentam un premjeram Vecgada vakarā dota tik ekskluzīva iespēja uzrunāt tautu, manā skatījumā, tas būtu jāizmanto daudz, daudz jēdzīgāk. Vispirms sev skaidri nodefinējot, kas ir tie divi trīs visbūtiskākie vēstījumi, kas tādā brīdī tautai paužami, tad ietērpjot to sakarīgos teikumos un iemācoties norunāt tā, lai ticams, ka tas nāk no paša, nevis kāda runu rakstītāja priekšā teiktā.
Protams, var diskutēt, vai dažas minūtes pirms gadumijas ir īstais brīdis programmatiskiem vēstījumiem. Ļoti iespējams, ka jāatgriežas pie iepriekšējā Valsts prezidenta Bērziņa prakses pusnakts stundā nākt ar īsu uzmundrinājumu, laimes vēlējumiem, savukārt plašāku uzmanību valstī notiekošajam un vēlamajam veltīt tad, kad svinību noskaņa jau aiz muguras. Tikai tad atkal aktuālākais ir jautājums – vai politiskajiem līderiem ir ko teikt savai tautai?
Ir, protams, dzirdēts arī viedoklis, ka mums ir parlamentāra demokrātija, visa vara nav vienīgi pāris cilvēku rokās, tāpēc premjera un prezidenta eksponēšanās televīzijā vispār būtu jāizbeidz. Tam gan nepiekrītu. Šādas pieejas sekas jau "baudām" – tādus līderus, kādi bija atmodas laikā, uz Latvijas politiskās skatuves sen nomainījušas vienas vienīgas pelēcības. Rezultāts tam – arī tas, par ko viss šis stāsts.