Lai arī šajā dienā Turcijas 61 miljonam balsstiesīgo vēlētāju bija iespējams izraudzīties lielu skaitu dažādu līmeņu pašvaldību amatpersonu, galvenās cīņas risinājās par 81 provinces (tostarp 30 lielāko pilsētu jeb metropoļu) vadītāju amatiem. Pirms balsojuma AKP pārstāvji atradās pie varas 39, bet šīs partijas tuvākās sabiedrotās – Nacionālistu kustības partijas (MHP) – politiķi 11 provincēs vai metropolēs, bet tagad šis rādītājs ir sarucis līdz attiecīgi 24 un 8 mēru amatiem. Vēl vienu uzvaru spēja gūt cita Erdogana sabiedrotā – islāmistu Lielās vienības partija (BBP).
Galvenais opozīcijas politiskais spēks – centriski kreisā Republikāņu tautas partija –(CHP) tā rokās esošo šo nozīmīgo amatu skaitu palielināja no 21 līdz 35. Tostarp CHP kontrolē atradīsies piecas lielākās valsts pilsētas, bet par galvaspilsētas Ankaras mēru atkārtoti ievēlētais Mansurs Javašs tiek uzskatīts par reālu pretendentu uz valsts prezidenta posteni 2028. gadā gaidāmajās vēlēšanās. Tāpat pārstāvniecību provinču vadībā no 8 līdz 10 amatiem spēja palielināt kurdu intereses pārstāvošā Tautas vienlīdzības un demokrātijas partija (DEM), vēl divas provinces turpmāk vadīs neatkarīgie islāmisti no Jaunās labklājības partijas (YRP), bet vienu – kemalisti.
Eksperti nešaubās, ka šāds vēlēšanu iznākums ir vēlētāju reakcija uz Turcijas nebeidzamajām ekonomiskajām problēmām, kuru esamībā tiek vainota pirmkārt jau galvenā varas partija. Pie kam kopējais par partijām atdoto balsu skaits liecina, ka ne mazāk par atbalstu prorietumnieciskajai CHP ir pieaudzis arī atbalsts konservatīvajiem islāmistiem, it īpaši YRP. (Pēdējā saņēma 6,2% balsu un palika nosacītajā trešajā vietā – aiz CHP (37,8%) un AKP (35,5%).)
Turcijas prezidentam un viņa sabiedrotajiem būtībā ir tikai viens veids, kā atjaunot vēlētāju uzticību, – ir jāatgriež valsts uz ekonomiskās izaugsmes ceļa. Ja tas neizdosies (bet, cik lielā mērā tas ir iespējams, paliek neskaidrs), Erdoganam būs grūti cerēt uz varas nodošanu paša izraudzītam pēctecim 2028. gadā. Daļai vēlētāju radikalizējoties, bet daļai kļūstot par protesta balsotājiem, valsts var tikt ierauta iekšpolitiskajos konfliktos, kuriem izrādīsies nozīmīgas sekas arī visa reģiona mērogā.