Tomēr tā vietā, lai paliktu Baltkrievijā, Krievijas armijas daļas atbilstīgi mācību plānam jau ir sākušas atgriezties savās pastāvīgās dislokācijas vietās. Otrkārt – turpinās diplomātiskās sarunas vai pareizāk – sarakste par Krievijas prasībām pārskatīt starptautiskās drošības sistēmu Eiropā, bet aksiomu – kamēr runā diplomāti, tikmēr klusē lielgabali – vēl neviens nav atcēlis. Ukrainas ārlietu ministrs Dmitro Kuleba vakar pauda viedokli, ka Ukrainai un Rietumiem ar kopīgiem diplomātiskiem centieniem esot izdevies novērst Krievijas iebrukumu Ukrainā.
Viena no Krievijas prasībām ir Ziemeļatlantijas alianses tālākas paplašināšanās austrumu virzienā apturēšana, kamdēļ plašu uzmanību piesaistīja Ukrainas vēstnieka Lielbritānijā Vadima Pristaiko neviennozīmīgi vērtētais izteikums intervijā BBC Radio, ka Kijeva, nepieciešamības spiesta, varētu arī atteikties no mērķa pievienoties NATO. Pristaiko ir viens no prominentākajiem Ukrainas diplomātiem, un viņa līmenī pašiniciatīvām nav vietas, kas nozīmē – izteikumi ir saskaņoti ar valsts vadību, pat ja tiek apgalvots pretējais.
Drīza Krievijas iebrukuma draudus nesaskata arī Ukrainas Nacionālā drošības padome, kurai vajadzētu pirmajai skandināt trauksmes zvanus, tāpat par Krievijas bruņoto spēku gatavību iebrukt kaimiņvalstī šaubās vadošās tā sauktās kontinentālās Eiropas valstis. Starp kontinentālo Eiropu un Maskavu pat pastāv vienprātība tajā ziņā, ka par galveno iespējamo militārā konflikta starp abām valstīm cēloni var kļūt situācija Ukrainas austrumos, un tādas valstis kā Vācija un Francija aktīvi cenšas reanimēt reģionālo miera procesu.
Tajā pašā laikā anglosakšu valstis ar ASV un Lielbritāniju priekšgalā turpina vēstīt par drīzu vai pat nenovēršamu Krievijas iebrukumu, uz kuru atsaucoties Ukrainu ir aicināti pamest šo un vēl virknes citu valstu pilsoņi, no Kijevas uz Ļvovu tiek pārceltas diplomātiskās misijas, Ukrainu lielā steigā pamet rietumvalstu investori u. c. Rezultāts ir savdabīga situācija, kuru pat aizvien vairāk Ukrainas ekspertu sāk vērtēt kā cinisku mēģinājumu notirgot viņu valsti vai tās daļu Maskavai. Cena ir nosaukta, un, ja Krievijā to atzītu par pieņemamu, atliktu vienīgi piemeklēt attaisnojumu iebrukumam. Neko daudz rietumvalstu politiķi nezaudē arī gadījumā, ja Maskavā cenu uzskatīs par pārāk augstu (kas acīmredzami notiek) – vienmēr paliek iespēja uzstāties kā miera baložiem, kas novērsuši liela mēroga karu.
Pats ļaunākais šajā gadījumā tikmēr ir, ka Ukrainas krīze un ar to saistītie lielvaru tirgi acīmredzami turpināsies vēl ilgi (ASV diplomāti uz Ļvovu pārceļas ne jau uz vienu dienu), savukārt tas, ko domā vai vēlas Ukraina, lielvaras acīmredzami neinteresē.