Civinity grupā ietilpst tādi apsaimniekošanas uzņēmumi kā Hausmaster, Homemaster, Jūrmalas namsaimnieks un RBSSKALS serviss. Latvijas namu apsaimniekošanas kompānijas noraizējušās par konkurences pieaugumu, lietuviešiem ienākot šajā tirgū. Ar ko jums – lietuviešu uzņēmējiem – Latvija ir interesanta šajā jomā?
Latvija ir interesanta, jo pagaidām tirgus šajā jomā vēl nav attīstījies. Ir tikai lielas municipālās namu apsaimniekošanas kompānijas, taču privātais sektors vājš. Ienācām Latvijā, privatizējot Jūrmalas namsaimnieku un vēl piepērkot pāris privāto kompāniju.
Šis ir peļņu nesošs bizness, ja tajā ieguldāt savus līdzekļus?
Katrs bizness ir pelnošs, ja tiek pareizi vadīts. Lietuvā ar namu apsaimniekošanu pamatā nodarbojas privātās kompānijas, citur modeļi dažādi, pat tādā valstī kā Krievija šī pilnībā ir privātā biznesa joma.
Cilvēkus gan vairāk satrauc personiskais maciņš – tiek pieļauts, ka celsiet cenu par pakalpojumiem, lai atpelnītu naudu, ko esat izdevuši, pērkot vietējās apsaimniekošanas kompānijas.
Tarifus nosaka tirgus, taču Latvijā tā nosacījumus diktē pašvaldību uzņēmumi, jo tie pamatā nodarbojas ar šo biznesu. No klientiem nevaram paņemt vairāk, nekā tie gatavi samaksāt.
Kādas ir atšķirības, ja salīdzinām biznesa vidi Latvijā un Lietuvā? Mēs nemitīgi ar to esam neapmierināti, bet, ja esat izlēmuši darboties šeit, sanāk, ka tik slikti nemaz nav?
Mūsu bizness pamatā ir Lietuvā, arī tur visu laiku runā, ka biznesa vide slikta, taču tāpat ir, kas ar to nodarbojas. Internetā kaut ko tirgot var, fiziski atrodoties citā valstī, bet, ja tev ir jāsniedz pakalpojumi, kas saistīti ar namu apsaimniekošanu, pašam jāatrodas tur, kur ir attiecīgā ēka. Līdz ar to mūsu bizness ir lokāls. Nodokļi, dažādas prasības abās valstīs ļoti līdzīgas. Algas darbiniekiem Latvijā augstākas.
Pietiek darbinieku? Tā ir vēl viena problēma daudziem uzņēmējiem, jo krīzes gados liela daļa cilvēku aizbrauca.
Jā, ar darbaspēku ir problēmas. Abās valstīs. Pat domājam, ka ar laiku nāksies ievest darbiniekus no ārzemēm, varbūt piedāvāsim darbu bēgļiem. Par sētniekiem, apkopējiem var strādāt mazkvalificēts darbaspēks, ja bēgļi tādu darbu vēlas, viņi var to veikt.
Tie, kas maksā lielu naudu, lai nokļūtu turīgajā pasaulē, par sētniekiem nabadzīgās Eiropas Savienības valstīs diez vai gribēs strādāt.
Gan jau daļa paliks arī te. Un arī pie mums dzīves līmenis augs – gan Latvija, gan Lietuva, es domāju, pāris gados noķers šodienas Igauniju. Bet Igaunijā, cik zinu, pagājušais bija pirmais gads, kad iedzīvotāju migrācijas bilance bija pozitīva. Tātad jau sākusies imigrācija. Tā drīz neizbēgami būs arī Lietuvā un Latvijā. Jāpārvar tikai psiholoģiskā tūkstoš eiro vidējās algas latiņa. Lielajās pilsētās, kā Rīga, tas ātri sasniedzams.
No kurienes mūsu valstīs varētu ieceļot darbaspēks?
Es domāju, ka liels potenciāls ir Ukrainai. Arī no citām valstīm – visi jau grib tikt uz Zviedriju, bet ne visi tur tiek. Vienā brīdī jāizvēlas – dzīvot tur bēgļu nometnē, pieņemt Baltijas valstu apstākļus vai atgriezties mājās.
Visu interviju ar Sapožņikovu lasiet ceturtdienas, 13. oktobra laikrakstā Diena!
:D