Vienotības meklēšana

Pamatdoma šajā gadījumā ir, ka ES šobrīd atrodas savas pastāvēšanas vēstures dziļākajā krīzē, un, ja no ekonomiska projekta nepārtaps par politisku projektu, tad neizbēgama ir tālāka slīgšana pretrunās, tā dēvēto populistu pakāpeniska nākšana pie varas un attiecīgi arī apvienotās Eiropas sabrukums. Šo iemeslu dēļ bagātajiem un stiprajiem ir jādomā nevis par sevi, bet jāsolidarizējas ar vājajiem un nabadzīgajiem. Ka ar solidarizēšanos pamatā tiek saprasta unifikācija un centralizācija, Francijas prezidents pašsaprotamu iemeslu dēļ noklusēja.

Var, protams, paironizēt par Makrona nebeidzamajiem centieniem ieviest kaut kādu kārtību apvienotajā Eiropā, tomēr, kas attiecas uz situācijas kopējo novērtējumu, tad Francijas prezidents ir pat pārāk korekts. Covid-19 pandēmija ir uzskatāmi pierādījusi, ka nekādas vienotības de facto nav, bet tā dēvētie kopīgie institūti ir nepiemēroti kritiskām situācijām tādā mērā, ka vairākumā gadījumu tos tikpat labi varēja arī likvidēt un iztrūkumu neviens pat nepamanītu.

Secinājums, ka apvienotā Eiropa atrodas dziļā sistēmiskā krīzē, arī absolūti nav jauns. Par aizvien pieaugošajām pretrunām kā Eiropas sabiedrībā kopumā, tā starp nacionālām valstīm un uz ASV orientētajām Eiropas globālajām un nosacīti eironacionālistiski noskaņotajām elitēm tiek runāts jau vismaz pēdējās desmitgades laikā. Pandēmija un tās apkarošanai noteiktie ierobežojumi visas šīs un vēl citas pretrunas ir tikai radikalizējusi un ievērojami aktualizējusi.

Papildus iekšpolitisko problēmu gūzmai Eiropai ir jārēķinās arī ar ģeopolitiskajiem faktoriem, tajā skaitā ar to, ka neviena no esošajām lielvarām nav ieinteresēta spēcīgas, ar ģeopolitisko subjektivitāti apveltītas apvienotās Eiropas izveidē. ASV nav vajadzīgs ekonomiskais un arī politiskais konkurents, bet Ķīnai un Krievijai daudzkārt ērtāk ir "kārtot lietas" ar atsevišķām ES valstīm, kamdēļ šajā ziņā pret ES no visām pusēm tiek īstenota "skaldi un valdi" politika.

Uz šāda fona Makrona mēģinājumi uzņemties līdera un savā ziņā apvienotās Eiropas glābēja lomu ir pilnībā saprotami, tomēr Francijas prezidenta piedāvātie risinājumi ir praktiski neīstenojami. Absolūtais vairākums Eiropas valstu idejas vārdā nav un pārskatāmā nākotnē arī diezin vai būs gatavas upurēties uz kopējā altāra. Attiecīgi arī jautājums – ko darīt? – kļūs aizvien aktuālāks.