Zūzena: Latviešu auditorija aizvien vairāk skatās arī Krievijas kanālus

Retranslācijas izmaksas veido kaut kādu summu X, bet skaidrs, ka tā ir maza, salīdzinot ar to, kas veidojas, ja kanālu veido šeit uz vietas (jāpērk atsevišķi produkti - šovi, filmas -, jāveido lokālās ziņas utt.). Satura izmaksu īpatsvars retranslētajam kanālam ir krietni zemāks nekā vietēji veidotam. Varam teikt, ka viņi nevis sponsorē, bet drīzāk veicina, atbalsta to, lai šie kanāli turpinātu mūsu teritorijā būt pārraidīti.Kāda ir pašreizējā tirgus situācija, kāda ir skatītāju izvēle? Pareizi saprotu, ka lielākais konkurents tirgū ir nevis Latvijas sabiedriskie mediji, bet gan Krievijas retranslētie kanāli?Latviski runājošā auditorija pārsvarā skatās Latvijā ražotus kanālus, tajā pašā laikā socioloģija rāda, ka šī auditorija aizvien vairāk skatās arī krievu kanālus.Latvieši aizvien vairāk izvēlas Krievijas televīzijas kanālus, pat neraugoties uz jau ilgstošo politisko saspīlējumu?Jā, neskatoties uz politisko situāciju. Es domāju, ka nav vai ir ļoti maz tādu latviešu skatītāju, kas mērķtiecīgi pieslēdzas, teiksim, NTV MIR ziņām vai kaut kādam analītiskajam raidījumam. Viņi tur skatās krievu seriālus, šovus, kas tiek ražoti ļoti augstā kvalitātē, ieguldot milzīgu naudu. Līdz ar to grūti skatītājiem kaut ko pārmest. Taču starp šiem izklaides raidījumiem ir ziņas, sanāk, ka arī tās noskatās. Savukārt, ja skatāmies uz krieviski runājošo auditoriju, tur tendence ir otrāda - krieviski runājošie nekad nav daudz skatījušies latviski raidošus kanālus, tendence rāda, ka skatās aizvien mazāk. Papildu faktors ir tas, ka mainās mediju lietošanas paradumi - ne obligāti televizora ekrāns ir tas, caur ko televīzijas produkti nonāk līdz skatītājam, - tas var būt arī dators, viedtālrunis. Un, protams, interneta vidē, skaidrs, ka tiek lietoti arī citi, arī starptautiskie resursi un arī uz turieni novirzās reklāmas nauda. Tā ir dabiska globāla tendence, bet, ja skatāmies uz mūsu nelielo tirgu un vietējiem medijiem, kas šeit darbojas, tas, protams, arī ietekmē ikvienu mūsu jomā. Un ne tikai televīziju - tas ietekmē pilnīgi visus.Skatos, ka vietējie TV kanāli ļoti labprāt izmanto Krievijā radītus produktus - humora šovus, filmas, seriālus.Ja latviešu auditorija grib skatīties Krievijas vai Ukrainas seriālus, mēs, protams, labāk gribam, lai viņi tos skatās mūsu kanālos. Tāpēc tāda ir realitāte. Mums jāizdzīvo.Jūs varat izdzīvot, sliktākajā gadījumā pērkot visu saturu no kaimiņvalstīm. Jautājums - vai šajā jomā ir kāda valsts politika?Mēs abi zinām, kāda ir tā atbilde - šādas intereses valstij būtu jānodefinē. Tāpēc ir prieks, ka tagad pirmo reizi vēsturē ir sācies darbs pie šo interešu definēšanas.Jūs runājat par Kultūras ministrijas Mediju politikas nodaļas darbu?Jā, ir sākusies diskusija par mediju attīstību, turklāt iesaistot industriju, un tas ir iepriecinoši. Problēmu sakrājies daudz. Piemēram, šobrīd 81% no LTV skatītājiem ir vecāki par 50 gadiem. Skaidrs, ka mums visa sabiedrība noveco, bet sabiedriskās televīzijas gadījumā vecākās paaudzes īpatsvars ir dramatiski liels. Tāpat, kā liecina nesen veikta aptauja, ir liela daļa auditorijas, kas vispār nelieto sabiedriskos medijus, tostarp tie ir 42% rīdzinieku un kopumā 55% nelatviešu.To vēl var izskaidrot ar to, ka sabiedriskie mediji pamatā ir valsts valodā. Cita lieta - daudz diskutētais jautājums par to, kā sabiedriskajiem medijiem aizsniegt nelatviešus.Jā. Ir sleja ar ziņām LTV7 krievu valodā, bet ir grūti iedomāties, ka kāds skatītājs pārslēgsies no citiem kanāliem tieši uz šīm ziņām. Arī Igaunijā, kur tika izveidots jauns sabiedriskā medija kanāls krievu valodā, auditorija ir ļoti maza. Tāpēc arī pie mums iepriekš apspriestais, kā ar konkrētām tēmām, konkrētām raidījumu grupām sasniegt šo nelatviešu auditoriju caur esošajiem komerckanāliem, būtu bijis brīnišķīgs instruments. Bet tas netika izdarīts, un šodien esam tur, kur esam.Visu interviju lasiet laikraksta Diena trešdienas, 22.jūnija, numurā!