Ja palielinās minimālo algu, vai tas varētu izsaukt domino efektu atalgojuma jomā kopumā? Proti, parasti minimālā alga ir zemākais slieksnis un augstākās algas tiek noteiktas, balstoties uz šo bāzes skaitli, attiecīgi – ja pieaug zemākais atalgojums, pieaug arī augstāka līmeņa atalgojumi, tajā skaitā valsts sektorā?
Ķēdes reakcija šādam lēmumam noteikti būs, jo pareizi jūs sakāt – tur aiziet sava veida domino efekts. Parasti uzņēmumos vienmēr pastāv zināma iekšējā atalgojuma loģika, un attiecīgi – mazāk atbildīgos un kvalificētos darbos atalgojums ir mazāks nekā tajos, kuros jāveic kas sarežģītāks vai ir lielāka atbildība.
Un, zinot šo atalgojuma trepi, jebkurā gadījumā notiek zināma salīdzināšanās, un tad ir tā – ja gadījumā kāpj zemākā līmeņa atalgojums, tad protams, nākamā līmeņa darbinieks nāk un saka: "Klau, nu kā tad tā – es te daru sarežģītāku vai atbildīgāku darbu, bet man tagad ir tāda pati alga kā tam otram."
Loģiski, ka līdz ar to arī nākamā līmeņa darbiniekiem šādā situācijā alga jāpaaugstina. Un šajā brīdī notiek domino efekts, kas nozīmē, ka atalgojuma līmenis uzreiz zināmos apjomos ceļas faktiski visur. Un te, protams, ir jautājums, kurā nozarē, kuri uzņēmumi kaut ko tādu var ekonomiski pacelt. Skaidrs, ka ir jāiet uz to, ka atalgojums kopumā pieaug, un tas ir svarīgi, lai kopējais atlīdzības līmenis Latvijā būtu augstāks, lai mēs cilvēkus nezaudētu. Taču uz to nevar iet ar tādu kā burvju mājienu, te ir svarīgi, lai atalgojuma līmenis celtos vienlaicīgi ar produktivitāti. Taču tas, ko mēs redzam šobrīd, vismaz pēc makroekonomistu datiem, – atalgojuma pieauguma dinamika kopumā attiecībā pret produktivitātes dinamiku šobrīd attālinās. Patiesībā šīs abas līknes, negribu baidīt, bet šobrīd jau atkal ir tādā attālumā viena no otras, kā tas bija pirmskrīzes laikā, kad būvniecības sektors, kredīti un viss pārējais dzina uz augšu algas, taču produktivitāte tam netika līdzi, un vienā brīdī tas burbulis plīsa un beidzās ar to, ko mēs visi labi atminamies. Līdz ar to šis aspekts pie šādiem lēmumiem arī būtu izvērtējams un noteikti būtu jāņem vērā.
Vai politiķi šajā brīdī nav izvēlējušies vieglāko ceļu, lai savā ziņā sabiedrības acīs izpildītu kādus no saviem priekšvēlēšanu solījumiem un tajā pašā laikā šo slogu kārtējo reizi uzgrūstu uz uzņēmēju pleciem, jo patlaban ir aktualizēta minimālās algas celšana, nevis neapliekamā minimuma paaugstināšana?
Protams! Savā ziņā tas ir pareizs konstatējums. Lēmums pacelt minimālo algu faktiski ir administratīvs lēmums, vienīgi jāņem vērā, ka publisko sektoru arī ķers šī problēma...
Būtībā publiskā sektora algas tomēr nodrošina arī privātais sektors...
No šāda viedokļa, protams, viss jebkurā gadījumā uzkrīt privātajam sektoram. Tādā ziņā jāpiekrīt – šis ir ļoti vienkāršots lēmums. Ja tas tiešām ietu kā komplekts, kas izskanēja priekšvēlēšanu laikā – "500, 500, 500" (tur gan bija diskusijas, cik šī ideja ir finansiāli paceļama), tad būtu savādāk. Patiesībā arī mūsu rekomendācijas politiķiem bija, ka pakāpeniski minimālo algu var paaugstināt, bet būtu pareizi šo paaugstināšanu pieskaņot arī neapliekamā minimuma celšanai. Un – ja ir patiešām vēlme palīdzēt tiem, kam ir vismazākais atalgojums (un tiem arī būtu pareizi palīdzēt), tad ir svarīgi, lai viņiem beigās vairāk naudas paliek uz rokas. Arī vairums pasaules valstu iet to ceļu, ka tiek piemēroti gana lieli neapliekamie minimumi, kas nozīmē – no tā, ko uzņēmējs spēj samaksāt algā, mazās algas saņēmējam vairāk paliek uz rokas. Faktiski tā ir tā progresivitātes sadaļa, ko LTRK vienmēr ir atbalstījusi.
Visu interviju lasiet laikraksta Diena otrdienas, 16. jūlija, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!
ļuļa
v
GX