Pasaules Veselības organizācija definē paliatīvo aprūpi kā veidu, lai uzlabotu slimnieka un viņa ģimenes dzīves kvalitāti, sastopoties ar problēmām, kas saistītas ar dzīvību apdraudošu slimību, atvieglojot ciešanas, agrīni identificējot, novērtējot un novēršot sāpes un citas fiziska, psihosociāla un garīga rakstura problēmas. Paliatīvās aprūpes nodrošināšanas kārtību reglamentē Ministru kabineta noteikumi par veselības aprūpes organizēšanas un finansēšanas kārtību, un tie nosaka arī diagnožu spektru, ar kurām sirgstošiem slimniekiem pienākas paliatīvā aprūpe, skaidro Sosārs.
"Paliatīvā aprūpe faktiski patlaban Latvijā nozīmē slimnieka atrašanos mājas apstākļos tuvinieku gādībā un ģimenes ārsta uzraudzībā, bet veselības problēmu saasināšanās gadījumos – slimnīcās, kur uzturēšanās laiks bieži vien ir ierobežots līdz desmit dienām. Ja slimnieks stacionārā netiek nogādāts ar neatliekamo palīdzību, jāgaida garās rindās. Nereti sarežģījumi rodas arī slimniekiem, kam ir pirmā, otrā vēža stadija, ne tikai neārstējamiem. Ir arī gadījumi, kad paliatīvā aprūpe vajadzīga pēc staru vai ķīmijterapijas, ja pacienta organismā radusies pretreakcija un būtiski pasliktinājies veselības stāvoklis. Paliatīvā aprūpe ir nepieciešama vairākiem tūkstošiem pacientu ik gadu, un šī pakalpojuma pieejamība ir steidzami jārisina!" ir pārliecināts Vilnis Sosārs. Viņš skaidro – situāciju palīdzētu uzlabot paliatīvās aprūpes nodaļu izveide reģionu lielākajās slimnīcās, jo pat lielākajās slimnīcās bieži vien visiem gultasvietu nepietiek un slimnieki rindas galu reizēm nesagaida. Patlaban attīstība notiek Jēkabpils slimnīcā, Liepājā, Rēzeknē, Kuldīgā un vēl dažos reģionu centros, kuru ārsti papildus apgūst tieši paliatīvās aprūpes specifiku, taču, kā uzsver Sosārs,
nepietiek tikai ar ārstu profesionalitāti, nepieciešama arī paliatīvās aprūpes nodaļu izveide reģionālajās slimnīcās.
"Ģimenes ārstiem ir iespējams stažēties paliatīvās aprūpes kursos. Notiek arī studentu apmācība, un ir rezidentūras programmas, kurās pastiprināta uzmanība tiek pievērsta dažādu sāpju atvieglošanas terapijai. Kaut arī paliatīvā aprūpe ir daudz plašāka nekā sāpju atvieglošana un ietver dažādu saslimšanu spektru, ne tikai onkoloģiju, īpaši smagas pēdējās dienas ir vēža pacientiem ar ļoti izteiktām fiziskām sāpēm, kas sagādā mokas. Ielaista vēža stadijās pacientiem ir no diviem līdz 38 simptomiem, bet vidēji to ir 12, kas traucē un apgrūtina dzīves kvalitāti, rada apdraudējumu. Bieži vien, atrodoties mājas apstākļos, šie slimnieki dažādu iemeslu dēļ nesaņem atsāpinošus medikamentus, jo neinformē ģimenes ārstu par sāpēm, vai arī ārsts neiedomājas pajautāt, arī tā gadās," skaidro Sosārs. Viņš uzsver arī mobilo mediķu vienību izveides nepieciešamību, kas būtu piesaistītas reģionālajām slimnīcām.
"Onkoloģijas nozarē pēdējos 10 gados ir izdarīts daudz – ir zaļais koridors, izstrādātas profilaktisko apskašu jeb valsts apmaksāta skrīninga programmas, diagnostika ir ātrāka un ārstēšana pieejamāka, taču speciālistu joprojām trūkst. Bet paliatīvā aprūpe ir palikusi otrajā plānā. Savulaik valdība apstiprināja Onkoloģisko slimību kontroles programmu 2009.–2015. gadam, taču attiecībā uz paliatīvo aprūpi no tās īstenots nav teju nekas. Ir nepieciešami jauni aprēķini un programmas korekcijas atbilstoši šī brīža situācijai, taču izstrādātais plāns varētu būt aktuāls joprojām, Veselības ministrijai tas jāpārskata un jāmeklē iespējas realizēt," stāsta Vilnis Sosārs.