Ko traumatoloģijā un ortopēdijā nozīmē retās slimības?
Pēc starptautiski pieņemtās klasifikācijas mazāk nekā 500 saslimušo uz vienu miljonu iedzīvotāju ir retās slimības. Ja runājam par to, ar ko nodarbojos es, tad tās varētu saukt par ļoti retajām slimībām. Tās ir kaulu un mīksto audu onkoloģiskās saslimšanas. Uz Latvijas populāciju – nepilniem diviem miljoniem iedzīvotāju – tie ir līdz 100 gadījumiem gada laikā.
Kā iespējams noteikt, ka tas nav vienkāršs sasitums vai lūzums?
Bieži vien tā arī tas sākas – ir trauma, ar ko vēršas pie traumatologa, tas ierauga kaut ko neparastu. Vai arī ir sāpes balsta-kustību aparātā ilgāku laiku.
Ir kaula attīstības anomālijas, labdabīgās slimības un ļaundabīgās slimības. Daļa no tiem ir gadījumu atradnes. Tās visbiežāk ir kaulu attīstības anomālijas, kad cilvēks kaut kādu iemeslu dēļ uztaisījis radioloģiskos izmeklējumus, jo sasitis roku, kāju vai ko citu, un speciālists, tautas valodā runājot, ierauga caurumu kaulā. To skatās vai nu radiologs, vai kāds cits traumatologs, kurš redz, ka ārpus tās problēmas, kuras dēļ cilvēks atnācis, ir vēl kaut kas. Tad viņš pats ārstē vai sūta pie manis.
Otra lieta ir labdabīgās saslimšanas, kuras var būt tādas pašas asimptomātiskas kā kaulu attīstības anomālija, bet citreiz var arī radīt sūdzības.
Cik ļoti šīs saslimšanas apdraud cilvēka dzīvību?
Ja tās ir kaulu attīstības anomālijas vai labdabīgie audzēji, tad neapdraud. Ja tās ir ļaundabīgās slimības, tās nedrīkst ignorēt. Ja tās neārstē, cilvēks var nomirt dažu mēnešu līdz gadu laikā. Nevis no audzēja rokā, kājā, iegurnī, bet no metastāzēm. Labdabīgajiem audzējiem nav raksturīga metastazēšanās, tikai dažiem atsevišķiem var būt tāda īpatnība. Tā ir lokāli risināma problēma. Turpretim ļaundabīgās slimības aug. Tās dod attālas metastāzes visbiežāk plaušām.
Vai tajos gadījumos, kad jāveic operācija, tam nepieciešama kāda īpaša tehnika un vai Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcā (TOS) tā ir?
Šo slimību ārstēšana nesākas ar tehnoloģijām vai operāciju zāli. Tas sākas ar zināšanām. Tās ir ļoti specifiskas zināšanas, kuras esmu ieguvis, mācoties gandrīz pusgadu ārzemēs, kur sapratis to visu. Regulāri konferenču un specifisku kursu apmeklējumi.
No pacientiem, kuri nāk uz manām pieņemšanām, daudziem jāveic tikai izskaidrojošais darbs. Es izstāstu – jā, jums tāda lieta ir, bet par to nav jāsatraucas, ar to jāsadzīvo. Kāds no kolēģiem ir pateicis – redziet, jums tur kaulā kaut kas ir, kas nav normas variants. Tad cilvēki pameklē Google, kas tas ir, un ar bailēm nāk pie manis ar jautājumu, vai tas ir vēzis. Tikai zināšanas par šīm saslimšanām un radioloģiskie izmeklējumi, klīniskā atradne ļauj man saprast, kas tas ir. Protams, arī pieredze.
Bet, ja runājam par to nelielo daļu, kas ir ķirurģiski ārstējami, tad TOS ir vienīgā vieta Latvijā, kur ko tādu var izdarīt.
Kā, jūsuprāt, TOS šajā ziņā izskatās Baltijas mērogā?
Lietuvā ir divas slimnīcas, kurās ārstē šādus pacientus – Kauņā un Viļņā. Igaunijā tā ir Tallina un Tartu. Bet šīs lietas ir tik ļoti retas, ka, ņemot vērā Latvijas nelielo populāciju, nebūtu pareizi to dalīt pa vairākiem ārstēšanas centriem. Šos pacientus vajag centralizēt vienā vietā.
Ja mēs skatāmies Rietumeiropas virzienā, tad tur uz visu Baltijas valstu populāciju kopā būtu viens specializēts, augsti kvalificēts centrs šādu pacientu ārstēšanai.
Visu rakstu lasiet avīzes Diena otrdienas, 26. maija, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!
?
Kaspars
Krauss fon Cillerguts