Labdarība parāda vājās vietas valstī

Katrs ziedojums ir kā neuzticības izteikšana valsts spējai palīdzēt?

Zināmā mērā jā. Ja mums lūgtu, lai ziedojam kaut kam, kas ir nodrošināts, cilvēki neziedotu, jo uzskatītu lūgumu par nepamatotu. Katrs, kas pats saskāries ar veselības aprūpes sistēmu, saprot, ka bez papildu privātiem līdzekļiem neko daudz panākt nav iespējams, līdz ar to gatavi atbalstīt citus. Jebkurā sabiedrībā var paskatīties – kam ziedo, tā ir turienes aktuālākā problēma. Latvijā tā ir medicīna, ar to saistītu problēmu gadījumos arī mums – Ziedot.lv – visbiežāk lūdz palīdzību. Ne tikai onkoloģijai, arī citām saslimšanām, kur regulāri jālieto zāles un kur ikmēneša maksājumi par medikamentiem lielāki par attiecīgo slimnieku ienākumiem.

Cik sapratu, Valtera gadījumā savākti līdzekļi tikai pirmajam terapijas posmam. Tas nozīmē, ka sabiedrības atbalsts būs jālūdz atkārtoti? Vai arī tad cilvēki būs tikpat atsaucīgi?

Ārsti vispirms sastādīs ārstēšanās plānu. Tas, ko mēs vienmēr darām šādās situācijās, – kad ārvalstu klīnikas nosaka precizētu diagnozi vai izvēlas citu ārstēšanās plānu, tomēr ir atkārtoti jāvēršas pie valsts (Nacionālā veselības dienesta) ar lūgumu izvērtēt, vai nav iespēja no valsts apmaksāt attiecīgo ārstēšanos. Protams, tas parasti nav 100% apmērā pret visiem izdevumiem (nav iekļauti uzturēšanās izdevumi vai ārstu honorāri, vien ārstēšanās pakalpojums), taču, ņemot vērā, ka esam Eiropas Savienības dalībvalsts, spēkā ir pārrobežu sadarbība, kas paredz gadījumos, ja savā valstī nevar sniegt pakalpojumu, iespēju pacientu par budžeta naudu nosūtīt ārstēties uz citu valsti. Tas būs vēl viens ceļš, kas arī Valteram acīmredzot būs jāiziet.

Mums kā nodokļu maksātājiem ir svarīgi, lai arī valsts atrod iespēju uzņemties atbildību par ārstēšanu, ne tikai visu atstāj ziedotāju rokās.