Saistībā ar skolu reformu jeb faktiski plāniem slēgt virkni skolu visā Latvijā par šo tēmu ļoti daudz diskutē, strīdas, izsaka savstarpējus pārmetumus un pat organizē protesta akcijas būtībā pieaugušie. Taču ir sajūta, ka visā šajā jezgā ir aizmirsti skolēni – bērni, kurus šis process ietekmē vistiešāk un, iespējams, emocionāli visstiprāk. Kā jums šķiet – vai šajā jezgā patiešām neesam aizmirsuši pašus galvenos, kurus šis process skar – bērnus? Kā viņi jūtas, dzirdot visas šīs runas par skolas slēgšanu, bet varbūt neslēgšanu?
No psihoterapeita skatpunkta es šo jautājumu gribētu pavērst vēl nedaudz plašāk. Patiesībā mēs bērnu uztveram kā daļu no ģimenes – bērns pastāv kopā ar ģimeni. Un – jā, šajā gadījumā tas jautājums, ko skolu slēgšanas process nozīmē ģimenei, neizskan nekur, taču, visticamāk, tieši ģimenes ir tās, kuras tas skar visvairāk. Reizēm mēs vēl runājam, kā tas ietekmē pedagogus, kuriem arī bieži ir ģimenes.
Ko tas nozīmē ģimenei un, protams, pašam bērnam, ja bērnam ir jāmaina skola? Manuprāt, tas tiešām ir prioritārs jautājums, un arī visā tajā diskusijā nav īsti skaidrs, kas tad ir prioritāte un kas ir tas rezultāts, ko gribam sasniegt, un kas ir tā lielākā
Visu rakstu lasiet avīzes Diena otrdienas, 6. februāra, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt klikšķinot šeit!
Raksta cena: €1.00