Par sevi cerīgi, par politiku – skeptiski

Nupat tika publiskots ziņojums, kas saucas Latvijas barometrs. Pirms sākam par to runāt, gribētu lūgt īsu vispārīgu raksturojumu, kas tas ir un ko tas rāda.

Tas ir pētījums, ko mēs veicam kopš 2008. gada pavasara. Katru mēnesi konsekventi mērām sabiedrības noskaņojumus astoņos mūsuprāt svarīgos rādītājos. To rezultātus sasummējam vienā kopējā rādītājā, ko saucam par kopējo Latvijas iedzīvotāju noskaņojuma indeksu. Tas ļauj uz laika ass redzēt, kā mainās mūsu valsts iedzīvotāju noskaņojums par šo jautājumu kopumu.

Ko šobrīd rāda šis kopējais noskaņojuma indekss?

Tas rāda, ka kopumā labākie sabiedrības noskaņojuma rādītāji vismaz kopš 2008. gada (un maz ticams, ka pirms tam kaut kas sevišķi labāks būtu bijis vērojams) tika sasniegti pērnā gada oktobrī, novembrī. Respektīvi, uzreiz pēc 13. Saeimas vēlēšanām. Iespējams, ka savu lomu toreiz spēlēja tas, ka liela daļa cilvēku vēlējās pārmaiņas, viņi nobalsoja par pārmaiņām un tad šo vēlēšanu rezultāts viņiem rādīja, ka visdrīzāk šeit tiešām būs pārmaiņas.

Bet tad nāca pakāpeniska vilšanās?

Ja skatāmies pēdējos trīs mēnešus, respektīvi, decembri, janvāri, februāri, redzam, ka noskaņojumi lēnām sāk pasliktināties – ar katru mēnesi skaitliskais rādītājs mazliet iet uz leju. Bet tas, kā teicu, ir kopējā noskaņojuma indekss –, lai saprastu, ar ko vislielākā neapmierinātība, jāskatās dati par katru jautājumu.

Cilvēki attiecībā uz sevi ir optimistiski, bet politiku vērtē kritiski?

Jā, tajā brīdī, kad vērtējam paši sevi, savas personiskās izredzes, savas personīgās finanses, materiālo labklājību, tajā skaitā par to visu domājot arī ar skatu nākotnē, tad tā dzīve neizskatās mums gluži tik drūma un pesimistiska kā tas, ja mēs sākam vērtēt tādas lietas kā situācija valstī un sabiedrībā kopumā.

Vai ir pamats domāt, ka, laikam ritot, apmierinātība ar valdības darbu vairosies?

Es nedomāju, ka lielai daļai cilvēku ir kādas ļoti īpašas gaidas. Ir virkne citu indikatoru, kas mums rāda, ka lielākā daļa cilvēku neuzticas varai, viņi pieiet ar ļoti lielu skepsi. Tas gan nav šķērslis, lai viņi neietu balsot, nepiedalītos vēlēšanās ar cerību, ka varbūt tomēr. Jo nav jau citu instrumentu kā vēlēšanas.