Jūsu pārstāvētā asociācija paudusi, ka tās biedri spētu sešos mēnešos veikt 1,8 miljonus vakcināciju pret Covid-19. Kāpēc nācāt ar šādu iniciatīvu? Redzat, ka valsts nespēs pati tikt galā?
Mūsu asociācijā ir lielākā daļa lielo privāto ārstniecības iestāžu. Sabiedrībai vairāk zināms VC4, ARS, MFD, Veselības centru apvienība u. c., kuriem jau šobrīd ikdienas darbs ir saistīts arī ar vakcinēšanas pakalpojumu sniegšanu, turklāt ne tikai poliklīnikās, bet arī vakcinācijas kabinetos, kas ierīkoti lielveikalos, kā arī izbraukumu veidā. Tiek nodrošinātas gan potes pret gripu, gan pret ērču encefalītu, gan visas pārējās, kas cilvēkiem nepieciešamas. Mūsu kapacitāte un pieredze šajā ziņā ir daudz lielāka nekā mūsu pašreizējā iesaiste Covid-19 problēmas risināšanā. Nesaprotam, kāpēc, piektdienas vakarā pēkšņi parādoties ziņai, ka arī privāto ārstniecības iestāžu personālam ir iespēja uzsākt vakcinēšanu, izrādās, ka to nedrīkst darīt savā darbavietā, kur jau, kā mūsu gadījumā, ir vakcinēšanas kabineti, bet ka arī profesionāliem vakcinētājiem vakcinēties jābrauc uz Austrumu vai Stradiņa slimnīcu. Mums šķita tas ļoti dīvaini – kāpēc gan mēs nevaram savus darbiniekus savakcinēt?! Kāpēc jāpiesaista veterinārārsti u. tml., ja nav līdz galam apzinātas visas mūsu iespējas?! Bet, labi, noliekam to visu malā. Tad, kad sākām skatīties, pētīt dokumentus, kā šī apjomīgā vakcinēšana tiek plānota, saskatījām nepieciešamību aktīvāk iesaistīties un sniegt savu redzējumu, savus priekšlikumus. Mēs galīgi negribam būt pasīvie novērotāji un noskatīties no malas, bet noteikti vēlamies būt atbildīgi, aktīvi iesaistīties un piedāvāt savu palīdzību, jo arī mēs esam nozīmīga veselības sistēmas daļa, arī mēs esam šīs valsts iedzīvotāji un mums rūp, kas notiek. Vēlamies būt konstruktīvi sadarbības partneri, tāpēc savu piedāvājumu esam iesnieguši Veselības ministrijai.
Kas ir jūsu piedāvājumā?
Norādām, kādi ir šķēršļi tam, lai varētu vakcinēšanas kapacitāti stiprināt, tostarp arī ar mūsu kā privāto iesaisti, un kā šo procesu labāk organizēt. Šobrīd normatīvie dokumenti nosaka, ka ir jābūt reģistrētam vakcinēšanas kabinetam, jābūt personālam, kā arī speciālam aprīkojumam, lai varētu vakcinēt un sniegt palīdzību komplikāciju gadījumā. Bez vispārējām prasībām, kas attiecas uz vakcinēšanu, Covid-19 vakcinācijā parādījās papildu prasības, ko Veselības ministrijas darba grupa ir izstrādājusi īpašā Vakcinācijas rokasgrāmatā. Tā paredz, ka vakcinācijā pret Covid-19 jāiesaistās ārstam, kurš sniedz konsultāciju pacientam, savukārt cilvēkam, kas vakcinē, pēdējo piecu gadu laikā ir nepieciešama vismaz gada pieredze tieši vakcinēšanā. Te uzreiz rodas jautājums – vai tie, kas izstrādājuši un piedāvā šādu papildu prasību, ir apzinājuši, cik ļoti sašaurina veselības aprūpes personālu, kuri drīkstēs vakcinēt? Mēs visu laiku runājam, ka Latvijā medicīnas personāla trūkst, bet tajā pašā laikā tiek likti vēl papildu ierobežojumi. Vismaz apskatoties vakcīnu aprakstus, kas nāk no ražotājiem, nekas sarežģītāks, savādāks tur nav, teiksim, salīdzinājumā ar gripas poti vai vēl kādu. Arī visas blakus parādības ir stipri līdzīgas tām, kas ir pēc citām vakcīnām. Un arī ministrija taču vismaz publiski pauž, ka mums ir pieredze vakcinēšanā pret gripu, pusotra mēneša laikā 200 tūkstošus vakcinēja, bet tur ir būtisks nosacījums – kad potēja pretgripas vakcīnu, visu komunikāciju ar pacientu, tostarp konsultāciju pirms vakcinēšanas, nodrošināt drīkstēja vakcinējošā medmāsa – tur nevajadzēja ārstu vēl klāt tieši kabinetā. Tāpēc mums šķiet, ka bija nepieciešams mums iesaistīties un teikt: nē, mīļie draugi, ja tiek uzliktas vēl papildu prasības, šis administratīvais slogs, tad tādā gadījumā Latvija nevar ātri, kas šajā gadījumā svarīgi, plašu sabiedrību savakcinēt, izmantojot visas pieejamās vakcīnas, kas būs. Tomēr ir jāpārvērtē, vai prasības ir samērīgas un vajadzīgas.
Otra problēma, kas šobrīd pavīd, – ja vakcīna ir, svarīgi, lai būtu arī gribētāji vakcinēties. Apskatot pie plāna uzrādītās vakcinēšanas grupas, redzam, ka tās ir ļoti sadrumstalotas un to ir ļoti, ļoti daudz. Latvijā ir tikai nepilni divi miljoni iedzīvotāju, atskaitām no tā bērnus līdz 16 gadu vecumam, kurus neiesaka vakcinēt pret Covid-19, tad to, kas vēlas vakcinēties, mums paliek salīdzinoši maz – mēs lēšam, ka tādu būs zem miljona. Un, ja mēs tos vēl tik sīki sadrumstalojam grupās, kā paredz ministrija, – vai tāda loģistika atmaksājas? Un vai ir prātīgi, ja, piemēram, ģimenē, kur ir vīrs un sieva, vēl kāds vecāks, katrs ir savā grupā? Katram tad atsevišķi jābrauc uz vakcinēšanu. Īpaši reģionos šāda loģistika būtiski ierobežo. Mēs rosinām pārskatīt šīs daudzās iedzīvotāju grupas, tās mēģināt kompaktāk apvienot un paralēli fokusēties uz to, lai sākumā vakcinēšana tiktu veikta arī lielajos kolektīvos kā izglītības iestādes, lielie uzņēmumi, jo ir svarīgi pēc iespējas ātrāk normālā ritmā atgriezt visu ekonomiku, tāpat arī skolas, valsts pārvaldes iestādes. Respektīvi, tur, kur maksimāli daudz koncentrējas cilvēki un ir gatavi vakcinēties, vajadzētu organizēt izbraukuma vakcinēšanu. Tādējādi aptveri, kas šai vakcinēšanai ir svarīgākais, ir iespējams būtiski palielināt. Mums – privātajiem – šajā ziņā ir pieredze, mēs esam gatavi arī savu kapacitāti būtiski pārskatīt, ja mums atļautu aktīvāk iesaistīties vakcinēšanā.
Tāpat mums šķiet, ka visā šajā vakcinēšanas nodrošināšanā nepelnīti nav iesaistītas pašvaldības. Jo ārpus Rīgas tieši pašvaldības noteikti varētu uzņemties koordinējošo lomu. Ja, pieņemsim, mazākās pašvaldībās ir kādi divi uzņēmumi ar 20–30 darbiniekiem, ir skoliņa, bērnudārzs, tad pašvaldība var apzināt, cik no tur strādājošajiem vēlas vakcinēties, mūsu speciālisti var uz turieni izbraukt un visus, kas vēlas, savakcinēt. Tādējādi mēs iespējami īsākā laikā panāktu maksimālu aptveri. Jo iedzīvotājiem pašiem doties uz vakcinēšanas vietu daudzos gadījumos būtu sarežģīti, bet, ja piebrauc pie viņa klāt, tas uzreiz ir daudz ērtāk un tad drīzāk izmantos šo vakcinēšanās iespēju.
Pašreizējais plāns paredz vakcinēšanu lielā mērā balstīt uz ģimenes ārstiem. Viņi gan iebilst, ka tad apgrūtināts būtu pamatdarbs.
Jā, lielais jautājums – vai ģimenes ārsti ir spējīgi uzņemties šo papildu darbu šādos apstākļos un šādā apjomā? Protams, daļai ģimenes ārstu, kas vakcinē, ir kaut kāda kapacitāte, ko šim darbam var veltīt, tomēr šajos apstākļos, kad ir pandēmija, jau tā nenormāli liels slogs gulstas uz ģimenes ārstiem. Un, nepalielinot viņu kapacitāti ar papildu personālu, mūsuprāt, ir pietiekami sarežģīti viņiem pašiem organizēt šo darbu – gan apzināt savus pacientus, kuri nāktu uz ārsta praksi vakcinēties, gan arī vakcinēt, visu informāciju ievadīt datubāzēs. Arī šeit mēs varam nākt talkā, kaut vai tikai iesaistoties pacientu apzvanīšanā, jo lielajām poliklīnikām tāpat ir savi zvanu centri. Esam gatavi slēgt sadarbības līgumus ar ģimenes ārstu praksēm, lai viņus kaut vai daļā atvieglotu.
Tad jautājums par šo pakalpojumu apmaksu.
Jau pieminētajā rokasgrāmatā ir noteikti tarifi par vienu vakcināciju. Par šo darbu, tātad iekļaujot sazvanīšanu, rindas organizēšanu, konsultēšanu pirms vakcinēšanas, vakcīnas cenu, vakcinēšanu, novērošanu pēc tam, reģistrēšanu datubāzē, ir paredzēti divi tarifi atšķirībā no personāla kvalifikācijas – mazliet virs pieciem eiro un mazliet virs septiņiem eiro. Par šo summu to visu nekādi nav iespējams nodrošināt – tas vienkārši nesedz pašizmaksu. Atšifrējumā var redzēt, ka izmaksas ir rēķinātas personālam, un arī ne visam, piemēram, nav reģistratoram, individuālajiem aizsardzības līdzekļiem, epidemioloģiskajiem pasākumiem, taču arī infrastruktūra ir nepieciešama un tā arī kaut ko maksā. Par to jau arī pēdējā laikā publiski norādīja slimnīcu biedrība, kas pārstāv reģionālās slimnīcas, proti, ne lielākās kā RAKUS, Stradiņa un Bērnu slimnīcu. Šonedēļ Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas sēdē par vakcinēšanu slimnīcu pārstāvji pauda, ka dots uzdevums slimnīcās veidot vēl otru vakcinēšanas kabinetu, bet tās naudas, ko par to maksāšot, ir par maz, tā nesedz izdevumus, lai šādu kabinetu izveidotu. Mēs nesaprotam, kāpēc mūsu kapacitāti neizskata, jo vairāk, ja mēs neprasām papildu naudu vakcinēšanas kabinetu izveidošanai, tikai apliecinām, ka esam gatavi nodrošināt pakalpojumu, izmantojot mūsu jau esošos resursus, ja vien par to apmaksā pēc vienota tarifa, kas sedz šīs izmaksas. Jāsaprot ir viens – nu izveidos slimnīcās jaunus vakcinēšanas kabinetus, bet beigsies šī pandēmija, tā par lielu naudu tagad izveidotā infrastruktūra vairs nebūs vajadzīga. Mums šķiet, ka valstij maksimāli jāizmanto tas, kas jau šobrīd ir, un tikai tad, ja ar to nepietiek, jādomā, ko no jauna radīt.
Tas pats attiecas uz personālu. Šobrīd katru dienu mēs dzirdam, ka slimnīcu personāla ir nepietiekami, esošais ir pārguris, uz izdegšanas robežas, ka viņi strādā bez brīvdienām, nenormāli sarežģītos apstākļos. Protams, tas viss ir taisnība. Bet kāpēc tad arī vakcinēšanu vajadzētu koncentrēt slimnīcās, kur jau tā ir pārslogots personāls?! Atkal jāsaka – mums ir šim darbam specializēts personāls, kas ir gatavs šo darbu darīt, mēs esam gatavi pārskatīt un piesaistīt papildu personālu no citiem resoriem! Sadalām slodzes, resursus un arī riskus kopīgo interešu labad! Ņemot vērā, cik daudzi cilvēki ik dienu Covid-19 dēļ nomirst un ka saslimstības rādītāji joprojām ir ļoti augsti, droši vien katra diena ir no svara, mums tomēr jātiecas pēc iespējas ātrāk iespējami daudzus savakcinēt. Turklāt ātri pienāks brīdis, kad pārklāsies pirmās vakcīnas saņēmēji un otrās vakcīnas saņēmēji...
Varbūt tā vēlme uzdot šo vakcinēšanu rīkot valsts un pašvaldību kontrolētām slimnīcām saistās ar to, ka tad nav jārīko speciāli iepirkumi?
Nē, tas gan nav šķērslis. Jo privātām ārstniecības iestādēm, kas gatavas iesaistīties vakcinēšanā pret Covid-19, ir jau līgumi ar valsti – mēs daudzus valsts apmaksātus veselības pakalpojumus jau nodrošinām, tostarp ar Covid-19 saslimušajiem. Jau šobrīd ir atnākusi informācija visām ārstniecības iestādēm no Nacionālā veselības dienesta, kas organizē valstī šo pakalpojumu apmaksu, ka tiem, kas gatavi vakcinēt un atbilst prasībām, vienkārši jāaizpilda pieteikums. Tiklīdz būs vakcīnas un tiks dota zaļā gaisma, ka arī privātie vakcinēšanas pakalpojumu sniedzēji drīkst vakcinēt pret Covid-19, tas darbs uzreiz sāksies. Svarīgi ir saprast, cik lielā apjomā mūs valsts ir gatava iesaistīt un uz ko mums būt gataviem. Arī mums ir nepieciešama sagatavošanās. Ja valdība saka, ka februārī-martā būs daudz vakcīnu un tiks uzsākta apjomīga vakcinācija, tad laika nav daudz. Mēs vēlamies būt sadzirdēti!