Jau krietni pirms Saeimā sāka skatīt nākamā gada budžeta likumu un to pavadošos likumus, teju vai ik dienu kāds viedokļa līderis pauda: lai nu kad, bet krīzes laikā nodokļus nepalielina. Tas neatturēja. Tātad vai nu cilvēki kaut ko nesaprot, vai arī politiķi viņos neieklausās?
Kaut ko jau vienmēr var pielabot, bet šie grozījumi ir lepni nosaukti par nodokļu reformu.
Pagājušajā ziemā vai agrāk pieteica, ka būšot nodokļu reforma – laikam no tā nevar atkāpties...
Man tā liekas kā maniakāla pārņemtība. Nesaprotu, kāpēc to vajag darīt. Lai radītu ilūziju, ka cilvēkiem ir kaut kāda lieka nauda, ko varēs iekasēt un pēc tam atkal dalīt?
Pats vārds ''reforma'' šķiet sabiedrību tracinošs, no pieredzes zinot, ka ne ar ko labu tas nebeigsies. Tomēr politiķi atkal un atkal nāk un lielās ar apņemšanos kaut ko reformēt.
Politiķiem bieži vien gribas pasniegt kā reformu pat arī visai ikdienišķas lietas. Kāpēc? Laikam lai parādītu, ka tiek darīts kaut kas milzīgs, kaut gan patiesībā nekādas reformas nav. Kā šajā gadījumā – tikai dažas normas tiek mainītas. Tā nav tāda reforma kā iepriekšējā Saeimā, kas būtībā atcēla uzņēmumu ienākuma nodokli.
Tagad nav reforma, tikai nodokļu grozīšana, kam šajos apstākļos var būt visai nepatīkamas sekas.
Sabiedrībai, kam jau tā nav viegli un ir nedrošība pat par tuvāko nākotni, tiek raidīts apdraudošs signāls. Pārfrāzējot premjera izteicienu, var teikt: draugi, būs vēl sliktāk!
Tādu signālu sāka raidīt jau tad, kad vēl nebija krīzes, – ar runām par gaidāmo nodokļu reformu. Nebija skaidrs, ko tā ietvers. Un kaut arī vairums to spēku, kas startēja uz Saeimu, bija solījuši, ka nodokļus necels, tomēr, redz, tikko tika pie varas, tā savu nostāju mainīja.
Un ķērās pie nodokļu celšanas cilvēkiem ar viszemākajiem ienākumiem.
Ja skatāmies ilgtermiņā, var būt saprotams, kāpēc kaut kas būtu jādara ar sociālo nodokli un aplokšņu algām. Cilvēki šobrīd saņem vairāk nekā deklarē, viņi nemaksā sociālās apdrošināšanas iemaksas, par pensiju nedomājot. Bet, ja tagad tas process sākas un tā turpinās, tagadējie aplokšņu algas saņēmēji, ejot pensijā, saņems niecīgas naudas summas. Un, kaut arī tas būs taisnīgi viņiem saņemt tik maz, cik iemaksājuši, viņu neapmierinātība, protams, būs liela. Radīsies spiediens uz valdību un uz politiku, ka kaut kas jādara, jo ''mēs taču esam nabagi, mums nemaksā pensiju!''
Bet ne visi, kas saņem mazās algas, ir aplokšņu algas pelnītāji. Visus par tādiem nedrīkstētu uzskatīt.
Tur jau tā lieta! Ir tiešām cilvēki, kas apzināti strādā reālas pusslodzes, cilvēkiem ir arī dažādi citādi ieņēmumu veidi. Taču Finanšu ministrijā strādājošie pasauli redz vienkāršotā veidā. Viņi strādā astoņu stundu darba dienu vienā darbavietā un grib, lai visiem tā būtu. Viņi neredz, ka ir daudz dažādu variantu, kā cilvēki dzīvo un strādā. Ir cilvēkiem visādas blakus nodarbošanās, mazi mikroprojektiņi (pat ne kā mikrouzņēmumi, bet mikroprojektiņi). Piemēram, es pats izdevu savu grāmatu par savu naudu. Izrādās, ka es viņu pārdot nedrīkstu. Man speciāli tam bija jādibina SIA, jo sapratu, ka citādi to nevaru izdarīt.
Vai jādeleģē šī funkcija kādam citam.
Es negribēju staigāt pa izdevniecībām – gribēju pats izdot. Un kāda problēma izdot pašam grāmatu?!
Labi, ja ir zināšanas, tad nav problēmas. Bet tas arī nav bizness, kā dēļ būtu speciāli jādibina uzņēmums. Citas grāmatas taču nav ieplānots rakstīt?
Tieši tā. Un uzņēmuma veidošana jau nav bez izmaksām. Par dibināšanu jāmaksā, par bankas konta atvēršanu, apkalpošanu bankā, grāmatvedību jāmaksā. Tās visas ir būtībā liekas izmaksas. Ja tas tikai vienas grāmatas dēļ, tad vēl izmaksas būs saistītas ar to, ka uzņēmums pēc tam jālikvidē. Un tas jau nav nekāds bizness – šādas grāmatas izdošana – labi, ja dabū atpakaļ to naudu, ko esi ieguldījis.
Bet ir jau arī cilvēki, kas brīvajā laikā izšuj, ada zeķes u. tml. un pārdod to internetā. Viņiem tā ir neregulāra papildu nodarbošanās. Gan jau nekādu milzu algu nenopelna, vairāk pašapliecinājums, taču valdība nodokli grasās piedzīt, kā saka, pēc pilnas programmas.
Jā, ir, piemēram, jaunā māmiņa, kas dzīvo mājās ar bērniem, ģimeni uztur vīrs, vīrietis kā jau klasiskā ģimenē, bet viņa kaut ko savam priekam dara paralēli. Tagad ir ļoti daudzi dažādi interneta portāli, kur šīs pašu izgatavotās lietas var pārdot. Par to saņem varbūt kādus 50 eiro, 100 eiro mēnesī, turklāt vienu mēnesi saņem, citu – nesaņem. Kāpēc tādu nodarbošanos neņem vērā?
Ir tiešām reforma, kas Latvijā būtu vajadzīga, lai novērstu to deformēto, mikrouzņēmumu radīto situāciju, – būtu vajadzīga reforma mazajai uzņēmējdarbībai. Atvieglojoša. Lai nav obligāti vajadzīgs grāmatvedis. Piemēram, saimnieciskās darbības definīcija ir spēkā jau kopš 90. gadiem, tā manā skatījumā šobrīd ir pilnīgi aplama. Bet pie tās neviens neķeras.
Kas tur aplams?
Tikko tu veic kādus divus darījumus gadā, tev ir jāreģistrē sava saimnieciskā darbība. Bet tikko tu reģistrē to, tev jāsāk maksāt sociālās iemaksas. Neatkarīgi no tā, vai tu izdari tajā mēnesī kaut ko vai neizdari. Vienīgais, kas ir saprātīgi noregulēts, ir dzīvokļu izīrēšana. Nomaksā 10% nodokli, un tev ne par ko nav jāatskaitās – vienkārši gada beigās iesniedz deklarāciju, samaksā savu 10. daļu. Arī pārējos gadījumos vajadzētu atrast kaut kādu saprātīgu regulāciju, teiksim, līdz kaut kādai summai maksāt no apgrozījuma.
Ja tomēr tiek veiktas tādas nodokļu izmaiņas, kā iecerēts, kas sagaidāms nākamajā gadā vai pēc krīzes?
Es domāju, ka notiks diezgan dramatiski pārkārtojumi. Mēs nezinām, kad tūrisms, piemēram, atsāksies, kā cilvēki pēc šīs pandēmijas rīkosies, ko viņi pirks. Par tūrismu gan ir viens centrāls jautājums, pat nerunājot par viesnīcām, restorāniem, – kas notiks ar airBaltic?
Gan jau valdība to uzturēs pēdējiem spēkiem.
Jautājums – cik tur naudas vajadzēs? Ja dos, cik paliks pārējām vajadzībām? Daudzi biznesi būs bankrotējuši, viņiem sava darbība būs jāsāk no gala.
Nebūs arī pakalpojumu sniedzēju daudzās jomās. Daudzi būs iedzīti ēnu ekonomikā ar visādiem liegumiem.
Arī. Teiksim, visi skaistumkopšanas saloni. Īpaši kompleksā ar prasībām par sociālajām iemaksām. Viena daļa jau tāpat nelegāli darbojas...
Tā problēma tad būtu jārisina ar labvēlīgiem nodokļu režīmiem.
Bet tāpat, piemēram, arī auklītes. Cik ir tādu auklīšu, kas strādā oficiāli?
Gan jau maz. Ja bija, tad noformējās kā mikrouzņēmuma nodokļa maksātājas.
Un, ja šo nodokļa režīmu reformēs, arī visas līdz šim legāli strādājošās aizies pagrīdē. Tāpēc, ka to nevar samaksāt, ko prasa! Un sarežģīti.
Daudz runā par igauņu pieredzes pārņemšanu par automātisku nodokļa aprēķinu mazajiem uzņēmējiem, taču ar to, izskatās, ka nevedas.
Tāpēc jau saku, ka reformas vietā mums cenšas iesmērēt kaut kādu surogātu.
Šai valdībai, šķiet, vispār raksturīgs tālredzības trūkums. Spilgts piemērs: lielāko veikalu slēgšana brīvdienās, kas automātiski radīja cilvēku sablīvējumus mazākos veikalos.
Ar visiem šiem ierobežojumiem regulāri ir kādas racionāli grūti izskaidrojamas darbības. Kā, piemēram, frizierus atļauj, bet pedikīru, manikīru aizliedz. Kāpēc? Neesmu, protams, infektologs, bet neredzas atšķirība vai nav vismaz mums izskaidrota tā atšķirība. Tāpat ar veikalu aizslēgšanu. Es nerunāju par tirdzniecības centriem, kur tiešām nevajadzētu brīvdienās ekskursijās staigāt, kā cilvēki pieraduši. Bet, kā esam lasījuši no pētījumiem, svarīgi ir novērst cilvēku čupošanos. Tiklīdz aizver tos veikalus, kur liela platība, sanāk pretēja darbība.
Protams, dēļ tā, ka pret politiķiem ir zemāka sabiedrības uzticēšanās, bet infektologiem augstāka, ministri un deputāti mums visu laiku stāsta, ka viņi vadās tikai pēc epidemiologu norādījumiem. Vērojot šo te, kaut kā tam negribas ticēt. Jo tas jau pat cilvēkam, kurš nav epidemiologs, redzams, ka tur ir kaut kāda neracionalitāte.
Un līdzšinējā prakse arī bijusi, ka ievieš aizvien jaunus ierobežojumus, nekontrolējot, kas notiek ar vecajiem. Tas jau sākās, kad ieviesa masku nēsāšanu sabiedriskajā transportā, neparedzot sodu par tā ignorēšanu. Tad kāda jēga ieviest ierobežojumus? Paļauties tikai uz to, ka cilvēki tā darīs? Arī kad ieviesa prasību maskas lietot publiskā iekštelpā, sodi par tā pārkāpšanu stājās spēkā mēnesi vēlāk...
Ir taču uzkrāta diezgan liela politiskā pieredze valstī. Kā tas ir, ka šādā situācijā sākas jandāliņš kā tirgus placī?
Šajā pēdējā Saeimā ienāca diezgan daudz jaunu cilvēku, arī tādi, kas iepriekš bijuši tāli no politikas. Īpaši KPV LV un JKP.
Bet tad ir arī menedžmenta problēma – tie, kas ir pieredzējuši kā Vienotība, nespēj vadīt?
Mana pieredze rāda – ja valdība sastāv no daudzām sastāvdaļām, to, no vienas puses, ir grūtāk vadīt, bet, no otras puses, ja ir balsu rezerve, to var izmantot, izspēlējot vienu partneri pret otru. Jautājums – vai valdības vadītājs pietiekoši prasmīgi to prot? Es nezinu aizkulises, es tikai, kā saka, redzu ēnas, nevaru pateikt, vai Kariņam ir vadītāja spējas, vai viņš tikai tādā Eiropas garā ko mēģina vadīt ar konsensu utt.
Šobrīd nav sajūtas, ka valdība ietu uz vienotu mērķi. Ir cīņa par atsevišķu nozaru, atsevišķu partiju, to ministru interesēm.
To jau arī grūti neļaut. Katra partija grib kaut kādu savu mērķi sasniegt, lai viņiem būtu ar ko lepoties. Teiksim, Attīstībai/Par! administratīvi teritoriālo reformu panāca. Gandrīz neticēju, ka tas notiks. Diemžēl izskatās, ka Jaunā Vienotība par savu mērķi izvirzījusi nodokļu reformu. Nezinu, vai viņi par to saņems pozitīvu vērtējumu vai nesaņems...
Tie ir atsevišķie mērķi, nevis kopīgie visai valdībai.
Kopīgus ir ļoti grūti uzstādīt. Īpaši tika daudzām partijām. Un tagad arī visu šī pandēmija izjaukusi. Ir operatīvā situācija, kas jārisina. Bet mani arī pārsteidza, ka tad, kad sākās būtisks inficēto skaita pieaugums septembra beigās, oktobrī, Kariņš žurnālā sniedza interviju, teica, ka neesot stratēģijas. Piedodiet, kāda stratēģija?! Te ir operatīva situācija – nevis stratēģija vajadzīga, bet jādarbojas! Un arī tā stratēģija, par ko runāja, bija dīvaina. Bija kaut kādas četras pakāpes, kuras balstījās nevis uz kādu inficēšanās parametru, bet uz kaut kādiem Eiropas vidējiem līmeņiem. Tas man likās vienkārši smieklīgi.
Situācijā, kad drīzāk jārēķinās ar savu ārstniecības resursu pieejamību.
Un tas mēnesis, kas tika nokavēts no septembra beigām, tagad mums diezgan pamatīgi iegriež. Novembrī ir nomiruši vairāk cilvēku nekā iepriekšējos gada mēnešos kopā.
Vajadzētu ātri visu aizvērt, aiziet tā dēvētajā lokdaunā?
Var jau arī visu ātri neaizvērt, tā es no Ugas Dumpja saprotu, var ieviest tos ierobežojumus, kas vajadzīgi, bet tad arī jāseko, lai tos izpildītu. Citādi tas viss paliek tikai uz papīra.
Kāpēc nekontrolē?
Divi iemesli var būt. Viens – resursu trūkums. Otrs – politiska griba. Policija taču ir savā ziņā militarizēta, hierarhiska struktūra, komandas struktūra. Tātad acīmredzot no augšas nav nodotas komandas. Neesmu ļoti izsekojis iekšlietu ministra nostājai šajā jautājumā, bet man sajūta rodas, ka viņš ir skeptiķis jautājumā par pandēmijas apkarošanu. Ja tur vadībā ir skeptiķis, tad, protams, kontrole nenotiek. Vai notiek tā... kaut kā.
Savukārt tas, kas ļoti svarīgi par kontaktu izsekošanu, – man šobrīd radusies sajūta, ka Veselības ministrijai vairs nav resursu, viņi ir pārslogoti. Es zinu vairākus tādus gadījumus, kad par tiem, kas dabū pozitīvu analīzi, tikai pēc kādas nedēļas kāds no SPKC interesējas.
Kurš par to visu atbildīgs?
Galvenā atbildīgā persona ir premjers. Ja kontrole nenotiek, tad viņam jāpanāk, ka notiek. Ja, teiksim, ministrs pēkšņi pasaka, ka viņš neatzīst pandēmiju, tad jāmaina ministrs.
Pie mums tas ir ļoti sarežģīti. Visiem bail, ka koalīcija tad izjuktu, kristu valdība, jaunu ilgi nevarētu izveidot...
Ja tā, tad nav brīnums, ka nekas nesanāk.
Bet tas nerada problēmas, ka ir tāds opozīcijas deputāts kā Gobzems, kurš skeptisks par masku valkāšanu?
Tā ir problēma, protams. Viņš jau varētu runāt caurām dienām, ko grib, bet, ja policija liktu sodus tiem, kas seko Gobzema norādēm, šīm runām būtu maza jēga. Tagad tā nav.
Uz visa šā fona ļoti dīvaina šķiet tā epopeja, kas saistās ar augstāko amatpersonu atalgojuma indeksāciju.
Mēģināts jau organizēt šo sistēmu pareizi – es vienmēr esmu atbalstījis to, ka algas jāindeksē automātiski. Diemžēl automātiskums nav pilnībā ieviests – tāpat par šo jautājumu Saeimai jānobalso. Tas nozīmē, ka tas joprojām ir politisks lēmums.
Katru reizi tikai tracina tautu.
Jā. Pietiktu ar to, ka Centrālā statistikas pārvalde sagatavo ziņojumu par vidējo algu valstī, to var pārbaudīt Valsts kontrole, un tad automātiska indeksācija būtu spēkā ar attiecīgo datumu. Šāds mehānisms būtu vērsts uz to, lai šo jautājumu atbrīvotu no politikas.
Protams, tur rodas vairāki jautājumi. Vispirms – vai tā indeksācijas sasaiste ir pareiza. Tā kā tas pie mums ir sasaistīts ar vidējo algu, tas vienmēr krīzes laikā nostrādā negatīvi. Kā tas bija arī 2009. gadā – iepriekšējā periodā bija labi, bet tad pēkšņi visiem paliek slikti, un, kad automātiski, vadoties pēc iepriekšējā, grib pielikt algas politiķiem, protams, tas sabiedrībā raisa negatīvas emocijas. Risinājums varētu būt norma, ka šo pielikumu var iesaldēt uz kaut kādu periodu, ja ir situācijas pasliktināšanās. Bet tas viss jāiekļauj normatīvajos aktos.
Man ļoti nepatika Valsts prezidenta kancelejas pieeja lūgt nepaaugstināt algu. Ko nozīmē atteikties? Tiesiskā valstī jāpilda likumi!
Jau piedzīvojām, ka nepilda likumā teikto par mediķu algu celšanu, nu to pašu, bet brīvprātīgi darīs ar prezidenta algu...
Ja ir tāda situācija, jāmaina likuma norma, nevis jāpraktizē tās nepildīšana. Lai nu kam, bet juristam, kādreizējam augstākā ranga tiesnesim Levitam tas būtu jāsaprot.
Ļoti pārsteidza Valsts prezidenta reakcija pēc tam, kad nu jau bijušais ministrs Pūce tika pieķerts, tā teikt, negausībā. Levits pavēstīja, ka tas tikai nozīmējot, ka pareiza bijusi finansējuma palielināšana partijām.
Ja partijām nebūtu valsts budžeta finansējuma, neizbēgami veidotos situācija kā agrāk, kad tiek vākta nauda no sponsoriem. Bet tagad, kad ir iedota nauda, turklāt pietiekoši liela, ir politiskie viendienīši, kam ar to nepietiek. Tātad prasībām pret šādiem gadījumiem bija jābūt ievērojami stingrākām. Es varu atgādināt, ka savulaik Tautas partijas laikā, kad KNAB sāka šīs lietas kontrolēt, katru ziedotāju sauca uz KNAB, kur pratināja, no kurienes nauda, kāpēc ziedojis, kāpēc tieši šai partijai.
KNAB šajā ziņā tagad atslābis?
Es saprotu, ka tagad varbūt KNAB ierosinās kādu kriminālprocesu par to, bet it kā jau riska kontrole un analīze būtu jāveic tāpat. Ja atsevišķi cilvēki nesaprotams no kādiem ienākumiem regulāri ziedo lielas naudas summas partijām, tad rodas pamats jautājumiem. Bet nav dzirdēts, ka kāds par to pēdējā laikā būtu saukts pie atbildības.