Pirms svētkiem teju vai nemanīta pavīdēja ziņa par advokātu parakstītu atklātu vēstuli ģenerālprokuroram par to, ka vien uz Finanšu izmeklēšanas dienesta (FID) darbinieku aizdomu pamata valsts var konfiscēt (un arī to dara) personu mantu, pat nepierādot tās faktisko noziedzīgo izcelsmi. Šī tēma aktualizēta jau kādu gadu. Kāpēc nekas neuzlabojas?
Nemācēšu pateikt, kāpēc nekas nemainās un kāpēc ģenerālprokurors neko nemaina, pats atzīstot, ka 50% gadījumu nebūs apsūdzēto. Jautājums – kas notiks tālāk? Vai vispār cilvēki, sabiedrība saprot, kas notiek?
Domāju, ka daļa sabiedrības uztver, ka sliktajiem kaut kur sazagto valsts nu atņem un budžetam no tā ir vien ieguvums.
Tāds priekšstats valda. Jo tā tas ir pasniegts. Bet pēc būtības, ja skatāmies šos procesus, saprotam, ka galvenie kritēriji ir tas, vai cilvēks ir rezidents vai nerezidents.
Šīs problēmas vairāk skar nerezidentus, pat amatpersonas daudzkārt publiski paudušas prieku, ka mūsu bankās pēc visa šī būs mazāk svešas naudas.
Cilvēkam, kurš atvēra šeit Latvijā norēķina kontu, bija pamats paļauties, ka kredītiestādes veiks atbilstošu pārbaudi un ka Latvijas kredītiestādēm var uzticēties. Šobrīd viņi tiek sodīti par to, ka viņi uzticējās Latvijas kredītiestāžu darbībai. Bet ar atpakaļejošu datumu nevar taču šīs personas sodīt! Tad sodiet kredītiestādes, ja kaut ko nav laicīgi un pienācīgi pārbaudījušas!
Tāda prakse arī ir. Tiesa, ne pret visām bankām uzraugu bardzība ir vienāda – vienas slēdz, citām vien pakrata ar pirkstu un piesūta soda kvītis.
Tā vietā, lai savlaicīgi pārbaudītu, cik kredītiestādes labi strādā, vienā brīdī sāk šīs kredītiestādes nežēlīgi sodīt un pēc tam ķeras klāt šo kredītiestāžu klientiem. Es jums kā praktizējoša advokāte varu pateikt, ka šobrīd kriminālprocesi pēc Krimināllikuma 195. panta tiek ierosināti nevis tāpēc, ka ir noticis noziedzīgs nodarījums, bet tāpēc, lai šī kriminālprocesa ietvaros arestētu naudas līdzekļus, paziņojot aizskartajam mantas īpašniekam, ka viņam ir tiesības ticami pierādīt naudas līdzekļu legālu izcelsmi.
Personas a priori tiek novērtētas kā noziegušās.
Latvija ir mana valsts, es iestājos par to, lai Latvija būtu tiesiska valsts. Nav normāli, ka tiek patvaļīgi ierosināti kriminālprocesi tāpēc vien, ka FID uzskata, ka ir pamats aizdomām. Esat kādreiz redzējis FID rīkojumus?
Nē, droši vien vairums cilvēku tos nav redzējuši.
Žēl. Neviens šāds viņu rīkojums pēc būtības, ar faktiem nav pamatots. Apgalvojuma formā tiek paziņots, ka klienta konti tika izmantoti, lai izdarītu noziedzīgu nodarījumu pēc Krimināllikuma 195. panta. Ļoti rets ir rīkojums, kur iestarpināts vārdiņš "iespējams". Uz šāda pamata tiek pieņemts rīkojums par naudas līdzekļu pagaidu iesaldēšanu un pēc tam par iesaldēšanu uz noteiktu laiku. Likums pasaka: ja pieņemts otrais rīkojums, 10 darbdienu laikā lietas materiāli jānodod tiesībsargājošām iestādēm.
Un tāpēc mēs arī vēstulē ģenerālprokuroram rakstām – cik var ļaut nekritiski rīkoties FID un akceptēt viņu pausto par noteikta nozieguma izdarīšanu?
Publiskajā telpā tiek akceptēti FID vadītājas Znotiņas izteikumi par naudas līdzekļu nozagšanu "kaut kur austrumos no Latvijas robežas". Sanāk, ka par jebkuru darījumu, kurā kaut kādā veidā iesaistījies kādas no Latvijai austrumos esošajām valstīm pilsonis, var teikt, ka tā nauda ir nozagta? Kā to var tā vispārināt?
Ja no Austrumiem, tad arī nekādi pierādījumi nav vajadzīgi?
Prokuratūra uz to atbild: mums ir stājusies spēkā Eiropas Padomes konvencija par noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju un terorisma finansēšanas novēršanu, kā arī šo līdzekļu meklēšanu, izņemšanu un konfiskāciju, saskaņā ar kuru, lai konfiscētu naudu, notiesāšana par predikatīvo nodarījumu nav priekšnoteikums tam, lai tās īpašnieku notiesātu par noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju. Ziniet, es saprotu, ka prokurori gan ir izlasījuši šo konvenciju, bet tās piemērošanā iztrūkst izpratne. Viņi vismaz varētu izlasīt konvenciju skaidrojošo ziņojumu, tad saprastu, ka nevar personai atņemt naudas līdzekļus tikai uz pieņēmuma pamata, ka «kaut kur Austrumos» nauda ir nozagta.
Kas precīzi ir teikts konvencijā? Kas ir tas, ko pārprot?
Konvencijas 9. panta 6. daļa nosaka, ka ikviena dalībvalsts nodrošina to, ka saskaņā ar šo pantu personu var notiesāt par noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju, ja ir pierādīts, ka šā panta 1. punkta a) vai b) apakšpunktā norādītais īpašums ir iegūts, izdarot predikatīvu nodarījumu, turklāt šajā gadījumā nav precīzi jāpierāda, ar kuru noziegumu ir saistīta šāda īpašuma ieguve. Kā izriet no konvenciju skaidrojošā ziņojuma 101. punkta, konvencijas 9. panta 6. daļa izskata jautājumu, kas saistīts ar pierādīšanas kārtību, proti, noziedzīgi iegūtu līdzekļu izcelsme var tikt izsecināta, ņemot vērā visu lietas faktisko apstākļu kopumu, nekonstatējot specifisku noziedzīgu nodarījumu. Tiesājot par noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju, nav jāpierāda, no kura predikatīva nodarījuma tieši šie līdzekļi ir cēlušies. Tomēr šāda iespēja dalībvalstīm tiek dota tikai 9. panta 1. punkta a) vai b) apakšpunktā definētiem tīšiem noziedzīgiem nodarījumiem. Tas ir, 9. panta 6. daļu var piemērot tikai tad, ja noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas autoram bijusi skaidri zināma līdzekļu noziedzīga izcelsme.
Tātad vispirms jāpierāda, ka persona zinājusi, ka, piemēram, saņem par savu pārdoto īpašumu noziedzīgi iegūtus līdzekļus. Ar aizdomām te nepietiek.
Tieši tā. Bet FID vadītāja uzskata, ka iztiesāt vajag ātri, pietiek ar aizdomām, liecinieki nav vajadzīgi, ekspertīzes nav vajadzīgas, arī advokāti laikam nav vajadzīgi. Lai process notiek ātri.
Kas pēc tam? Pārsūdzības? Kompensācijas cietušajiem?
Mēs jau šobrīd gatavojam pieteikumus Eiropas Cilvēktiesību tiesai. Ja valsts amatpersonu rīcība izrādīsies nelikumīga, būs jāmaksā kompensācijas cietušajiem. Kurš tad tās apmaksās? Nodokļu maksātāji, ne jau amatpersonas.
Vai visi, kas pārdod savu īpašumu ārzemniekiem, automātiski nonāk zem FID lupas?
Dīvaini, bet ir kāds izņēmums. Ja atceraties, publiskajā telpā rezonansi izraisīja darījums saistībā ar nekustamo īpašumu Skolas ielā. Pašreizējais premjers to uzdāvināja savai sievai, pēc tam šis īpašums tika ieguldīts kapitālsabiedrībā un pārdots. Tolaik sabiedrības uzmanība tika pievērsta tam, vai tādā veidā netika samazināti saistībā ar īpašuma pārdošanu maksājamie nodokļi un kurš tad ir tas īstais pircējs, kas samaksāja par šo nekustamo īpašumu jeb nopirka šīs kapitāla daļas. Šo piemēru var skatīt arī intervijas tēmas kontekstā.
Proti, vai premjera ģimene pārliecinājās, kādas izcelsmes nauda tika samaksāta par šo īpašumu?
Tādi jautājumi izskanēja...
Ja mēs paskatāmies, kā FID vadītāja pasniedz, kādi naudas līdzekļi tiek arestēti pēc Krimināllikuma 195. panta sāktajos kriminālprocesos, tad līdzīgā situācijā cilvēkiem ir jāpierāda, kas tie par naudas līdzekļiem, kurus viņi ieguvuši, pārdodot vai nu nekustamo īpašumu, vai kādu citu mantisko vērtību. Proti, cilvēkam ir jāpierāda, ka pircēja nauda ir ar legālu izcelsmi.
Tātad, ja būtu konsekventa attieksme, arī premjera ģimenes iegūtos līdzekļus no īpašuma pārdošanas varētu aizturēt, kamēr taisnojas?
Nav dzirdēts, vai pircējam, kas samaksāja par minētajām kapitāla daļām, būtu vaicāts, vai naudas līdzekļi bija ar legālu izcelsmi. Šajā konkrētajā gadījumā nekas tāds nav prasīts, bet citos gadījumos cilvēkiem līdzekļus iesaldē, arestē un prasa paskaidrojumus. Un tad ir jautājums: par ko Kariņa kungs pasniedza atzinību FID vadītājai? Par to, ka viņa neuzdeva viņa sievai jautājumus par darījuma partneri?...
Liela problēma ir arī personām nesamērīgi uzliktie pienākumi taisnoties un iesniegt dokumentus par pagātnes darījumiem, kur sen jau ir iestājies noilgums. Komerclikumā vispār ir paredzēts noilgums – trīs gadi. Tiek pieprasīti dokumenti par darījumiem, kas notikuši pirms 15, 20 un vairāk gadiem. Ja persona vai tās advokāts nespēj ticami atbildēt uz jautājumiem par tik seniem darījumiem un iesniegt attiecīgus dokumentus, tiek uzskatīts, ka nav ticami atspēkots pieņēmums par līdzekļu noziedzīgu izcelsmi. Taču tas pieņēmums nav konkretizēts. Labi, ja pasaka, kas konkrēti kurā darījumā rada aizdomas, bet parasti jau neviens nepasaka, kurš darījums tagad būtu jāpierāda. Un varbūt jau tas uzņēmums, ar ko bijis darījums, tikmēr likvidēts.
Tiek faktiski liegtas iespējas, ierobežotas tiesības aizstāvēties.
Šajos procesos nav tiesības uz aizstāvību. Aizskartajam mantas īpašniekam ir tikai tiesības juridiskās palīdzības saņemšanai uzaicināt advokātu. Taču tagad procesa virzītāji uzskata, ka advokāts nevar vienlaicīgi būt aizskartās mantas pārstāvis un vienlaicīgi sniegt juridisko palīdzību – vai nu, vai. Ir zināmi gadījumi, kad procesa virzītājs vēlas prettiesiski iegūt no aizskartā mantas īpašnieka informāciju par vienošanās, kas noslēgta ar advokātu, saturu, tādējādi rupji pārkāpjot Advokatūras likumu. Es rakstu iebildumu par Advokatūras likuma pārkāpumu, bet man sniedz formālas atbildes, ka procesa virzītājam esot jāpārliecinās. Par ko viņam ir jāpārliecinās? Tikmēr prokuratūra šādas darbības akceptē. Aizskartās mantas īpašniekam netiek dotas pēc būtības tiesības zināt, kāds konkrēti darījums tiek apšaubīts. Tiek arestēti 100 tūkstoši, 200 tūkstoši, miljons, vairāki miljoni un tiek prezumēts, ka visa tā nauda ir ar apšaubāmu reputāciju. Valstij ir jānodrošina procesuālā minimuma ievērošana attiecībā uz personām, kuru īpašuma tiesības tiek aizskartas!
To, kas šobrīd notiek Latvijā, jūs savulaik salīdzinājāt ar sarkano teroru.
Nav amatpersonu atbildības. Ir: "kā gribu, tā daru" un "es neatbildēšu ne par saviem rīkojumiem, ne par rīkojumu sekām". Kā tas ir iespējams tiesiskā valstī?! Kāpēc nevar saukt pie atbildības amatpersonu, kas nodara kaitējumu Latvijas valstij?!
Personai, kurai manta tiek arestēta vai atņemta, kaut arī noziedzīga nodarījuma nav, liek pierādīt, ka nav noticis noziedzīgs nodarījums.
Kā var pierādīt, ka nav noticis noziedzīgs nodarījums?
Izmeklētājs pieprasa, lai iesniedz grāmatvedības dokumentus. Bet ko darīt, ja uzņēmums vairs neeksistē? Ja darījumā izmantota ārzonas kompānija, tas automātiski tiek uztverts kā noziedzīgs nodarījums. Bet, lūdzu, parādiet Krimināllikuma pantu, kas nosoda kompāniju dibināšanu vai saimnieciskās darbības veikšanu ārzonā! Un atgriezīsimies pie Skolas ielas piemēra – tur arī figurē ārzonas kompānija. Tajā gadījumā tas nekas?
Un kāda nozīme aizskartajam mantas īpašniekam pārsūdzēt FID rīkojumu īpaši pilnvarotajam prokuroram? Ja pārsūdzam pirmo rīkojumu, vēl neesam saņēmuši atbildi, kad jau ir otrais rīkojums. To pārsūdzam, bet lieta jau aizgājusi uz policiju, jau ierosināts kriminālprocess. Un īpaši pilnvarotais prokurors parasti tad sniedz atbildi, formāli atsaucoties uz likuma normām, ka FID bija tiesības šādu rīkojumu pieņemt, bet uz izskatīšanas brīdi rīkojums jau vairāk nav spēkā esošs, jo iztecējis termiņš, un informācija nodota policijai. Kāpēc valstī ir radīts tāds mehānisms, kas maldina cilvēku par iespēju pārsūdzēt?! Ja sniedzam sūdzību, mēs gribam, lai to izskata pēc būtības – vai pieņēmumam, ka līdzekļi iegūti prettiesiski, ir bijis jelkāds tiesisks pamats. Īpaši pilnvarotais prokurors to nepārbauda.
Man nebija slinkums, kad vēl nebija ar Covid-19 saistīto ierobežojumu, aiziet uz pieņemšanu pie īpaši pilnvaroto prokuroru nodaļas vadītāja. Uzdevu viņam konkrētu jautājumu: cik gada laikā jūs esat apmierinājuši sūdzības? Viņš klusēja.
Var secināt, ka prokurori pilda vien pastnieka funkciju... Vai šādas krimināllietas tiek izbeigtas, ja neapstiprinās aizdomas?
Kriminālprocesa likumā pat nav tāda panta, kas atļautu procesa virzītājam atcelt lēmumu par mantas arestu, ja aizskartais mantas īpašnieks atspēko FID pieņēmumu. Varat to iedomāties?
Līdzībās runājot, atņem maku, liek taisnoties, ka neesi zilonis, bet maku neatdod pat tad, ja kaut kādā veidā pierādi, ka neesi zilonis...
Un nav arī skaidrs, ko sagaida, lai pierāda, kādi tieši pierādījumi jāiesniedz. Kriminālprocesa likumā teikts, ka jāsniedz ticams skaidrojums. Bet praksē ar skaidrojumu nav pietiekami.
Izstāstīšu piemēru. Ukrainas pilsonis, kurš ļoti paļāvās uz to, ka Latvijā ir sakārtota finanšu sistēma, atvēra Latvijā esošā bankā kontu, noguldīja naudu ar domu, ka Jūrmalā pirks īpašumu. Kaut kādu iemeslu dēļ darījums nenotika, bet naudiņa tāpat glabājās kontā. Kad banka nonāca likvidācijas procesā, FID izdeva rīkojumu par šiem līdzekļiem, tika sākts kriminālprocess. Lēmumā par aresta uzlikšanu bija rakstīts, ka, ņemot vērā, ka mantas īpašnieks ir Ukrainas pilsonis, viņš izmantojis Latvijas finanšu sektoru, lai slēptu naudas līdzekļu izcelsmi, tāpēc FID attiecīgajam dienestam Ukrainā ir ziņojis par noziedzīga nodarījuma esamību – naudas līdzekļu legalizāciju. Ja ārzemniekam Latvijā ir nauda, kā faktu pieņem, ka legalizēta. Tiesa, protams, neprasot pierādījumus, arestu akceptē. Es sazinājos ar Ukrainas advokātiem, palūdzu, lai viņi uzraksta pieprasījumu Ukrainas atbildīgajām iestādēm par šo jautājumu. Viņi saņēma oficiālu atbildi, ka tiešām ir saņēmuši FID pieprasījumu, bet, pārbaudot viņu rīcībā esošo informāciju, secinājuši, ka nav pamata sākt izmeklēšanu. Personai izsniedz divas izziņas – vienu, ka viņš nav sodāms, un otru, ka viņam ir samaksāti visi nodokļi.
Latvijas tiesībsargājošām iestādēm ar to nepietiek?
Iesniedzām šos dokumentus ar visiem notariāli apstiprinātiem tulkojumiem un saņēmām atbildi, ka... tas neesot pierādījums. Izmeklētāji turpinot ar krimināltiesiskām metodēm un līdzekļiem pārbaudīt attiecīgo naudas līdzekļu izcelsmi.
Kā tad viņi vēl izmeklē? Latvijas izmeklētāji taču nevar braukt uz Ukrainu un sākt kādu pratināt.
Latvijas iestādes neuzticas ne Ukrainas, ne Baltkrievijas, ne Krievijas iestādēm. Faktiski ne Austrumiem uzticas, ne Rietumiem. Man ir pieredze ar Vācijas pilsoni līdzīgā situācijā. Bija pat atbildes uz starptautiskiem pieprasījumiem. Atbild: tagad mēs pētīsim citus finanšu darījumus.
Pēc principa: ir cilvēks, pantu piemeklēsim...
Meklē, kad netiks sniegta kāda izmeklētāja ieskatā pietiekama atbilde. Uzminēt, par ko, nav iespējams, tikmēr tiek prezumēts, ka visa nauda ir noziedzīgi iegūta. Ģenerālprokuratūra, šādu kārtību atzīstot, akceptē. Mēs tiešām gribam sagaidīt, kad kāds no Eiropas atnesīs spriedumu pret Latviju, tikai tad sāksim kustēties?
Acīmredzot...
Bet tas nav pareizi! Mums pašiem ir jādomā par to, vai mēs dzīvojam tiesiskā valstī. Un nevajag pašiem veidot priekšstatu par Latviju kā valsti, kur notiek noziedzīgu līdzekļu legalizācija un ka te nedarbojas tiesiskas valsts principi. Investori jau secina, ka te ir nedroši investēt. 400 miljoni jau uz aizdomu pamata vien arestēti. Vai tiešām 400 miljoni šeit glabājās noziedzīgi iegūti? Nevajag maldināt ne sevi, ne sabiedrību! Tā ir cilvēkiem, kas uzticējās Latvijai, tikai uz aizdomu pamata atņemta nauda.
Tad tik un tā atliek vien cerēt uz taisnīgu tiesu?
Ņemot vērā, ka FID apmāca Latvijas tiesnešus, domāju, ka būs pārsteigumi. Jau tagad parādās piemēri tam, ka tiesas nolēmumā rakstītas tādas aplamības, ka es baidos pat domāt, pēc kādiem kritērijiem tas lemts.
Tomēr es joprojām ticu, ka tiesas vērtēs pēc būtības FID sastrādāto. Tikai, kamēr līdz tiesai nonāks un lietas iztiesās, paies laiks...
Bet jau teicu – jau tiek gatavoti un iesniegti pieteikumi Eiropas Cilvēktiesību tiesā.