To, ko padomju valsts nozaga, Latvija nevar neatdot

Atceros, ka jūsu tēvam Rīgas un Latvijas virsrabīnam bija uzvārds Barkāns. Jums pašam – Barkahans. Kāpēc atšķirība?

Tas saistīts ar rakstību manā dzimtajā valodā. Svarīgi bija, lai pasē ir skaidri saprotams. Izrunā kā Barkāns.

Līdz ar jaunu Saeimu atkal ir aktualizēts jautājums par ebreju īpašumu restitūciju, proti, kādreiz ebrejiem vai viņu organizācijām piederoša īpašuma, kam nav pieteikušies mantinieki, atdošanu vai kompensēšanu Latvijas ebreju sabiedrībai.

Jā, bet es piedāvātu uz šo jautājumu skatīties plašāk. Mēs esam ortodoksi reliģiozi ebreji. Es neesmu politiskais cilvēks principā. Bet ir tāds arameju valodā likums: Dina d’malkhuta dina, kas nozīmē, ka likumi tajā valstī, kurā tu dzīvo, ir tavi, tev tie jārespektē.

Tas ir plašs koncepts – cienīt, godāt, uzturēt valsti, kurā dzīvo.

Kad ebreji izgāja no Ēģiptes trimdas, viņi saglabāja trīs lietas – savu vārdu, savu nacionālo apģērbu un savu valodu. Nebija vēl nodibināta valsts, bet jau bija tauta. Un tādā ziņā man ļoti labi saprast, ka pirms daudziem gadiem mīļais Dievs to mazo zemes gabalu, ko saucam šodien par Latviju, iedeva latviešu tautai, kam ir savi vārdi, nacionālie apģērbi un arī sava valoda. Un mana reliģiozā pieeja ir, ka Latvijā ir nepieciešama tikai viena valsts valoda – latviešu valoda. Protams, tas neizslēdz to, ka arī citas valodas vajag zināt. Un nav svarīgi, vai es esmu latvietis vai latvietis žīdu ticībā.

Drīkstam lietot vārdu "žīds"?

Kāpēc ne? Es paskaidrošu. Jā, tagad tas ir slikti. Bet pirms kara Latvijā, Polijā, Čehijā to lietoja. Te bija 6. žīdu skola u. tml. Savukārt Krievijā tas bija slikts, aizvainojošs vārds, un tāpēc mans tēvs daudz izdarīja, lai mūs dēvētu nevis par žīdiem, bet gan ebrejiem.

Mēs varam runāt, ka ebreji dzīvo Latvijā vairāk nekā 450 gadu. Mūsu ģimenei, piemēram, ir tik dziļas saknes šeit. Valsts dibināšanā, neatkarības cīņās piedalījās arī ebreji. Pirmajā Latvijas republikā katrs dzīvoja, piedalījās visās iespējamās sabiedrības dzīves jomās, saglabājot savu identitāti un vienlaikus ievērojot valsts, kurā atrodas, likumus. Arī ebreji paši dzīvoja kā viena kopiena, lai arī bija gan reliģiozi ortodoksi, gan nereliģiozi. Latvija bija multikulturāla visādā ziņā.

Saprotams, ka ebrejiem, kuri šeit dzīvoja, bija īpašumi – lielas un mazas firmas, mājas, dzīvokļi utt. Līdz ar to, ka 1940. gadā Latviju okupēja padomju valsts, ebreju un arī citu tautību cilvēku īpašumi tika nacionalizēti. To neizdarīja latvieši, to neizdarīja vācieši, to padomju valsts izdarīja. Gadu vēlāk sākās vācu okupācija, tie bija traģiski laiki ebreju tautai. Vairāk nekā 70 000 ebreju gāja bojā Latvijā – Rumbulā, Biķernieku mežā un citur. Pēc šiem traģiskajiem, tumšajiem vācu okupācijas četriem gadiem padomju armija atbrīvoja Latviju, taču tā diemžēl aizmirsa pati no šejienes aiziet – sākās otrā okupācija politiski. No visas lielās ebreju kopienas, kas te bija dzīvojusi, 1944. gada nogalē Rīgā bija palikuši vien 185 ebreji.

Vēlāk to skaits atkal pieauga. Sanāk, ka vairākums ir iebraucēji atšķirībā no jūsu dzimtas, kam saknes Latvijā?

Tika īstenota Staļina politika nosūtīt uz mazajām valstīm iedzīvotājus no visas Padomju Savienības. Tie bija dažādu tautību cilvēki, arī ebreji.
Tāpat kā daudzi citi, arī mūsu ģimene pirms apmēram 50 gadiem emigrēja uz Izraēlu, jo neviens taču nedomāja, ka pienāks laiks, kad Latvija būs atkal brīva. Padomju Savienības vara šķita nesagraujama. Starp rietumvalstīm un Padomju Savienību bija tā dēvētais dzelzs priekškars. Bet sanāca tā, ka 1989. gadā sākās atbrīvošanās ceļš, un drīz pēc tam mans tēvs pēc Ļubaviču rebes rīkojuma atbrauca atpakaļ uz Rīgu, kļuva par viņa pārstāvi kā Rīgas un Latvijas virsrabīns.

Bet, vēl atgriežoties pie padomju laikiem, – neviens toreiz nedomāja, ka būs iespējams saņemt savu īpašumu atpakaļ. Īpašuma veidi bija dažādi – bija privātīpašums, bija sabiedrisku organizāciju īpašumi.

Privātīpašumus katrs varēja atgūt.

Jā, bet atgūšanai bija noteikts laiks. Pagājušajā nedēļā saņēmu vienas sievietes rakstīto – viņas ģimenei īpašumā bijusi māja Liepājā. Viņa to nevar atgūt. Un tas ir nepareizi. Kāpēc? Zinām, ka padomju valsts nacionalizēja visu īpašumu. Vairāk nekā 80% no Latvijas ebrejiem gāja bojā. Nebija neviena, kurš varēja paprasīt viņu īpašumus. Taču ir gadījumi, kad savulaik bojāgājušajiem ir palikuši pēcteči, taču viņiem neviens nav pat pateicis, ka viņu senčiem kaut kas te piederējis. Tikai tad, kad viņi sāk interesēties par savas dzimtas vēsturi, viņi par to uzzina. Var gadīties, ka par vēlu, jo valsts noteiktais denacionalizācijas termiņš pagājis. Un tas attiecas ne tikai uz ebrejiem. Arī latvieši var būt tādā situācijā. Tāpēc, manuprāt, ir ļoti nepareizi, ka īpašumu atgūšana bija ierobežota laikā. Valsts padara cilvēkus atbildīgus par to, ka viņi nezināja. Tāpēc es domāju, ka pirmā lieta, kas vajadzīga, ir mainīt likumu, lai īpašumu atgūšana nebūtu ierobežota laikā. Labi, varbūt konkrēto īpašumu vairs nevar atdot, bet tad taču to var risināt kompensācijas veidā. Tas ir nacionālā goda, nacionālā lepnuma jautājums. Padomju valsts nozaga īpašumus cilvēkiem, nevar būt, ka tagad valsts saka, ka negrib tos atdot.