Vai uz Latvijas ceļiem būs dzīve pēc 2020. gada?

Solījumi versus statistika

Ja 2017. gada nogalē saskaņā ar Global Competitiveness Index ziņojumu, kuru ik gadus sastāda Pasaules ekonomikas foruma eksperti, Latvija nebija iekļuvusi pat pirmajā simtniekā pasaules autoceļu reitingā (no 137 valstīm, kuras piedalījās reitingā, Latvija atrodas 107. vietā, bet Lietuva un Igaunija ieņēmušas 37. un 38. vietu), tad jau šī gada janvārī VAS Latvijas Valsts ceļi nāca klajā ar paziņojumu, ka, neraugoties uz satiksmes intensitātes palielināšanos uz Latvijas autoceļiem, to kvalitāte beidzamo gadu laikā ir uzlabojusies.

ES vērtējumā stabils trijnieks

2017. gadā valsts autoceļu uzturēšanai kopumā izlietots 65,1 miljons eiro, tajā skaitā 32,3 miljoni par vasarā veiktajiem darbiem, bet 32,8 miljoni – par ziemas mēnešos padarīto, savukārt šogad autoceļiem plāno izmantot par 37 miljoniem eiro vairāk nekā pērn. Tomēr pat ar šīm investīcijām mēs neesam sasnieguši vidējo Eiropas Savienības (ES) ceļu kvalitātes līmeni. Ja vidējais līmenis ES tiek vērtēts ar 4.76 punktiem, tad salīdzinājumam jāpiebilst, ka Latvijai ir 3.05 punkti.

Ceļu stāvoklis ne tikai bremzē loģistikas nozares attīstību, bet arī sekmē disproporcionālu līmeni un tempu reģionu sociālajā un ekonomiskajā attīstībā. Attālākie Latvijas reģioni var attīstīt tūrisma objektus, piedāvāt ražošanas telpas uzņēmējiem u.tml., bet, ja nav sakārtotas ceļu sistēmas, kā nokļūt līdz šiem objektiem, rezultāta nebūs.

Finansējums astoņas reizes mazāks nekā nepieciešams

“Pieprasa sakārtot ceļus”, “Ceļu kvalitāte ir katastrofāla” – šādi virsraksti medijos parādās bieži, savukārt ceļu uzturētāji ar pieejamiem līdzekļiem cenšas novērst esošos bojājumus, lai gan ar finansējumu, kas ir astoņas reizes mazāks, nekā nepieciešams, būtiski uzlabojumi nav iespējami. Ceļu problēmu risināšanā mēs, velkot paralēles ar saslimšanu, cīnāmies tikai ar slimības sekām, tā vietā nepieciešams identificēt cēloņus un darboties profilakses uzlabošanā.

Viens no cēloņiem ir klimatiskie apstākļi, kas Latvijā nākotnē būtiski nemainīsies, attiecīgi viens nemainīgais lielums ir skaidrs. Pieaugs arī transporta līdzekļu skaits, tāpēc jārod atbilde uz jautājumu – kā palielināt finansējumu, kas ir pats būtiskākais saskaitāmais šajā formulā. Ik gadu tikai vietējo un grants ceļu uzturēšanai un remontiem būtu nepieciešami 130 miljoni eiro, un tikai ar ES fondu līdzekļiem šo summu nav iespējams nodrošināt, turklāt nav skaidrs, kas notiks 2020. gadā, beidzoties Eiropas Savienības fondu finansējumam. Prognozēts, ka paliks tikai valsts budžeta finansējums 150 miljonu eiro apmērā.

Bez degvielas akcīzes nodokļa ieņēmumiem neiztikt

Tas, ka 2020. gadā gaidāmas ievērojas pārmaiņas, bija zināms jau iepriekš, tāpēc 2018. gada pavasaris kā brīdis risinājuma meklēšanai, protams, vērtējams, kā novēlots, bet, iespējams, ka situācijas bezcerība mudinās uz rīcību – mainīt esošo kārtību, kad tikai trešdaļa autoceļu lietotāju samaksāto nodokļu tiek novirzīta ceļiem. Nenoliedzami arī Valsts autoceļu fonda atjaunošana, kurā jānonāk visiem degvielas akcīzes nodokļa ieņēmumiem pilnā apmērā. Tas laiks, kad varējām koķetēt par daļu no ieņēmumiem, ir nokavēts. Bez tam jācenšas īstenot aizvien vairāk publiskās un privātās partnerības īstenotie projekti ceļu būvē, lai arī tie prasa ilgstošu sagatavošanās posmu.

Papildus finansējumam nepieciešams veikt citus būtiskus atbalsta pasākumus: ūdens novadīšanu no ceļiem atsevišķos posmos, savlaicīgu greiderēšanas darbu plānošanu, masas ierobežojumu stingrāku kontroli uz ceļiem u.tml.