Īsais prieks par garo nakti © DIENA
Tomēr labāk, ja dienā ir 25 stundas, nevis divdesmit četras vai divdesmit trīs. Žēl, ka tāda diena ir tikai viena visā gadā un tā pati jau pagājusi. Īstais komunisms droši vien iestāsies nevis tad, kad tiks realizēts princips ''no katra pēc viņa spējām, katram pēc vajadzībām'', bet tikai tad, kad mēs spēsim regulēt laiku.
Arī par maskām © DIENA
Nogurums. Bezgalīgs nogurums. Lai cik tas kādam nešķistu nepieklājīgi un lai cik pašai neliktos dīvaini, šķiet, tieši šie vārdi vislabāk pēdējās nedēļās raksturo sajūtu, kas pārņem, atkal un atkal lasot arvien jaunas ziņas par slavenā koronavīrusa upuru statistiku, klausoties nebeidzamos strīdos par ierobežojumu nepieciešamību un laipojot tam visam cauri, lai pamanītu vēl arī ko citu, kas apkārt notiek, ir svarīgs un varbūt pat skaists.
Nu gan rudens © DIENA
Ja jūs man jautātu, vai es pēdējā laikā diennakts tumšajās stundās neesmu ielās uz braucamās daļas redzējis velosipēdus bez jebkādiem atstarotājiem, tad man būtu jāatzīstas, ka Pārdaugavā, Mārupes galā, tādus redzu ik pārdienas. Varbūt viņiem skolā nav mācīts, ka rudenī dienas kļūst īsākas un, ja to neņem vērā, arī mūžs var kļūt īsāks
Labrīt! © DIENA
Laikmetā, kad visu iespējams uzzināt uzreiz, atmiņas nepilnības atklājas ātri. Tagad, piemēram, šķiet, ka nekad agrāk nav bijis tik silta oktobra sākuma. Taču paskaties datos, un, re, ir gan bijusi silta oktobra pirmā dekāde arī citus gadus. Tāpēc, ja vien šis nav pirmais rudens, kuru tu apzinies, atkrīt lielā jūsma par nepieredzēti foršo laiku lapkritī. Labāk noskaņo sevi jau laikus, lai neburkšķētu, cik briesmīgos klimatiskos apstākļos dzīvojam, kad paliks aukstāks un lietaināks.
Vai vispār ir kāda patiesība © DIENA
Nesen visaptveroši virtuālā tīmekļa dzīlēs lasīju, ka kādā zoodārzā Anglijā vairāki papagaiļi slēpti apmeklētāju acīm (un ausīm), jo viņiem paticis atkārtot necenzētus vārdus. No sirds ceru, ka šis notikums kādreiz izrādīsies gana iedvesmojošs, lai būtu par pamatu kādam iestudējumam teātrī vai citam mākslas darbam.
Trausla bilde © DIENA
Kas ir bīstamāks – varas uzurpators, kas izmanto visus līdzekļus, lai apspiestu un neļautu attīstīties demokrātijas principiem sabiedrībā, vai acij nemanāms vīruss, kas klusi piezogas un pēkšņi apgriež visu kājām gaisā?
Ideālas pareizības nav © DIENA
Jums kādreiz ir gadījies, ka, ieejot vai tikai ieraugot kādu celtni, pārņem reizē varenības, niecības, prieka un melanholijas sajūta? Vai arī ka gadiem ejat garām kādai ēkai, taču ikreiz uz to paskatāties, kaut vai uzmetat aci, it kā no jauna piefiksējot un noglabājot savā apziņā, lai nepazūd. Jo vienkārši skaista. Iederīga. Par kaut ko liek atcerēties.
Piezvanīt F1 © DIENA
– Ko nozīmē – sākt no pašas apakšas?
– Būs jāiet mežā un jāzāģē koki.
Tik vienkārši, atbildot uz SestDienas jautājumu par nākotnes plāniem pēc sezonas beigām, atbild viens no šobrīd pazīstamākajiem Latvijas autosportistiem Reinis Nitišs. Negaidījāt tādu piezemētību? Šķiet, ja liela daļa ikdienas paiet, ne vien slīpējot savas profesionālās spējas un pierādot sevi konkrētajā disciplīnā, bet arī piedaloties sponsoru meklēšanā un uztraucoties par finansējumu nākamajam posmam, citāda atbilde nemaz nav iespējama.
– Būs jāiet mežā un jāzāģē koki.
Tik vienkārši, atbildot uz SestDienas jautājumu par nākotnes plāniem pēc sezonas beigām, atbild viens no šobrīd pazīstamākajiem Latvijas autosportistiem Reinis Nitišs. Negaidījāt tādu piezemētību? Šķiet, ja liela daļa ikdienas paiet, ne vien slīpējot savas profesionālās spējas un pierādot sevi konkrētajā disciplīnā, bet arī piedaloties sponsoru meklēšanā un uztraucoties par finansējumu nākamajam posmam, citāda atbilde nemaz nav iespējama.
Sarunāties © DIENA
Pēcvēlēšanu nedēļa galvaspilsētā sākās ar zāģu rūkoņu. Ciniski, sāpīgi, nepiedodami – tie bija tikai daži un tie īsākie no komentāriem, ko varēja lasīt aktīvistu ierakstos sociālajos tīklos par kādreizējā Marsa parka koku krišanu cīņā ar valsts amatpersonu plāniem.
Katrs atsevišķi, visi kopā © DIENA
Jūtat, kā virmo gaiss? Šķiet, šajā vasaras beigu daļā viss ilgi krātais un karstumā lieki nekustinātais spriegums izlādējas, uz āru iznesot gan vajadzīgas un cēlas, gan visai piezemētas un, iespējams, ne tās skaistākās emocijas. Un te es nerunāju tikai par Baltkrieviju, kur protesti nerimst un, pat tikai televizora ekrānā skatoties, trīsas iet pār kauliem no ''tās lielās'' sajūtas par pārmaiņām, kuras neviens no malas nevar ne uzspiest, ne apturēt. Sajūtas, ko nevar notēlot un arī atkārtot pēc tam vairs ne.
Dziedāt nevarēs © DIENA
Kamēr tepat kaimiņos baltkrievu protestētāji un arī pa nejaušam Lukašenko OMON sagrābtam garāmgājējam mirka savās asiņu peļķēs un izkārnījumos, mēs gulējām smiltiņās, mirkām siltajā jūrā, izdevām iekļaujošu grāmatu par izcilām Latvijas sievietēm, kurā atradās vieta arī Ždanokai, kuras darbība kopš interfrontes laikiem ir bijusi veltīta tam, lai Latvijā būtu vēl sliktāk un krieviskāk nekā Baltkrievijā, un visādi citādi izbaudījām šo brīnišķīgo augustu.
Par ko balsot? © DIENA
Vēlētāju un viņu ievēlamo attiecībās ir viena neatrisināma pretruna, un varbūt tieši tās dēļ priekšvēlēšanu laikā partiju reklāmās nākas dzirdēt visādus brīnumus, bet nekad ne skaidru atzīšanos, kāpēc politiķim vara vajadzīga.
Trīs mūžības © DIENA
Uz mūžīgiem laikiem, teikts Latvijas un Krievijas Sociālistiskās Federatīvās Padomju Republikas 1920. gada 11.augusta miera līgumā, Krievija atsakās no visām suverēnām tiesībām, kuras tai piederēja attiecībā uz Latvijas tautu un zemi kā uz bijušās valsts-tiesiskās iekārtas, tā arī uz starptautisko līgumu pamata, kuri še aprādītā nozīmē zaudē savu spēku uz nākošiem laikiem. Simt gadu apkārt kopš šā līguma noslēgšanas, un šajā laikā mēs esam uzzinājuši daudz jauna par mūžību.
Labrīt! © DIENA
Vasara mūsdienās vismaz pilsētās, bet ne tikai tajās, nozīmē vispirms gandrīz nepārtrauktu un stipri nepatīkamu jandāliņu. Kur tie gadi, kad lielākais troksnis laukos bija izkapts švīkstoņa rasainā zālē un zirga pakavu dunoņa, bet pilsētās rets auto un, jā, ripzāģi gan zāģēja malku dūšīgi, bet vasarā tomēr retāk. Laukos pēc tam nāca kāpurķēžu traktoru laiks, bet tie jau gluži bez vajadzības apkārt nebraukāja, lai arī degviela bija tik lēta un tika izsniegta tik plānveidīgi, ka mēneša beigās dažreiz traktoristiem nācās to liet grāvjos.
Neslepenais eksperiments © DIENA
Notikumi Tērbatas ielā liek citēt bijušajam Krievijas premjeram Viktoram Černomirdinam pierakstītu teicienu: "Nekad tā nebija bijis, un še tev – atkal!" Nebija jābūt lielam pareģim, lai nojaustu, ka kārtējais fiksais eksperiments ar ielu slēgšanu izraisīs kārtējo viļņošanos un pretēju viedokļu sadursmi, bet diez vai kāds paredzēja, ka būs tāds ļembasts.
Laika bikses © DIENA
Laiks ir garāks par Porziņģi, savā dzejoļu krājumā skolas vecuma bērniem Laika bikses rakstīja Juris Kronbergs (1946. gada 9. augusts–2020. gada 6. jūlijs). Grāmatā bērniem raksturīgā vēlme paātrināt laika plūdumu sastopas ar pieaugušā bailēm no laika, teikts anotācijā. Lai gan pieaugušais nebaidās no laika, viņš baidās no laika beigām.
Latvāņu skurbums © DIENA
Kāpēc jūs neko nedarāt cīņā pret latvāņiem? – dažādu protestu un kampaņu rīkotājiem un dalībniekiem ne pa jokam sašutis vaicā šā SestDienas numura varonis žurnālists Māris Olte. Jā, šī cīņa būtu bīstamāka nekā pastāvēšana ar plakātiem pilsētā uz ielas, latvānis ir briesmīgs un agresīvs zvērs, pats esmu ko līdzīgu vērojis. Tas gan bija tālajos 70. gados un tālu no šejienes, Pamira pakājē.
Modīgi jautājumi © DIENA
Kamēr karstums dabā beidzot daudzmaz noplok, aktuālajā koncertzāles jautājumā uzkaršana, šķiet, turpina strauji kāpt ģeometriskā progresijā uz augšu. Viedoklis par to, kāda kuras ēkas un vietas vērtība, kur " drīkst" un kur "nedrīkst" būvēt vai jaukt nost, kāpēc tas labi vai slikti, ir teju katram. Un nekā nepareiza jau tajā nav – jācer taču, ka tieši iedzīvotāji, nevis tikai saujiņa elites pēc tam jaunuzcelto koncertzāli arī lietos, izmantos un iedzīvinās tās dvēseli.
Nekādu apokalipsi neredz © DIENA
Pasaules vēsturi, izrādās, var uzrakstīt piecos gados – katru dienu rakstot pa 5000 zīmēm. Tieši tik vienkārši. Un, ja kādam, kurš to izdarījis, pajautā prognozi tuvāko notikumu attīstībai, atbilde ir pat ļoti optimistiska: nekādu apokalipsi neredzu.
Būt nomodā. Ne tikai svētkos © DIENA(1)
Uguns sildošais spožums dažās tumšajās stundās. Ūdens spirdzinošā jūras vai vismaz piemājas dīķa peldē no rīta. Zemes mīkstums, pa to staigājot basām kājām. Reibinošās līgonakts smaržas un skaņas visapkārt gaisā. Droši vien tieši šī visu pamatstihiju klātbūtne Jāņos ir tā maģiskā stīga, kas jau no bērnības liek šos svētkus vēlēties piedzīvot atkal un atkal, neapnīkstoši gadu no gada atgriežoties pie vecajām vai radot pavisam jaunas tradīcijas. Kādas tās būs šogad?