Starp rindām! © DIENA
Dīvaini, bet fakts, ka laikmetā, kad analfabētisms vismaz šajos platuma grādos vairs nav ne pieņemams, ne arī kas ierasts, bet lasītprasme pieder pie izglītības pamatiemaņu komplekta, tik daudz tomēr jārunā par lasīšanu. Tā īpaši jāveicina. Pat kampaņas jāveido. Par to jādiskutē. Un jādomā, kā popularizēt.
Par roku jūru un mums © DIENA
Trīsdesmit gadu kopš Baltijas ceļa. Pirmajā mirklī šķiet – ko tur daudz atzīmēt un īpaši atcerēties. Līdz apaļajiem piecdesmit vai pat bībeliskajiem četrdesmit vēl krietni pietrūkst. Tomēr jāatzīst, ka trīs desmitgades ir gana ilgs laiks – tie, kas tajā laikā vēl bija mazi bērni un pusaudži, nu jau kļuvuši par visaktīvāko sabiedrības daļu, pieņem lēmumus un piedalās valsts vīzijas veidošanā. Kurp tā mūs ved?
Bembista sapņi © DIENA(5)
Cik bieži jūs lamājaties? Esat piefiksējuši, kuros gadījumos bez stiprāka vārda neiztiekat un kad atklājat jaunus apvāršņus savā leksikas krājumā? Iemeslu jau netrūkst – vasara pārāk īsa, uz ceļiem bedres un kur-tie-velosipēdisti-skatās, politiķi ne tādus lēmumus pieņem, vajadzīgajā brīdī neviens nepalīdz, un vispār – arī laika vienmēr par maz, apkārt vieni vienīgi nejēgas… Tiešām jāatzīst – ir mirkļi, kad bez tāda sulīga, patiesi un no sirds nākuša, vārda nudien nekādi neiztikt.
Labrīt! © DIENA(2)
Ja homeopātijas princips ir ārstēt līdzīgo ar līdzīgo, vai tas nozīmē, ka sasitumi būtu jāārstē ar beisbola nūju? – reiz vaicājis kāds homeopātijas noliedzējs un saņēmis atbildi: protams, tikai beisbola nūjai jābūt zobbirstītes lielumā, homeopātija taču. Šajā SestDienas numurā uzzinām, ka eirobirokrāti, kam līdz šim daudz labāk par reālu problēmu risināšanu padevās gurķu izliekuma leņķa regulēšana, ir saņēmuši dūšu un ķērušies klāt arī šai leģendārajai pseidozinātnei. Ja viņiem veiksies, no homeopātijas var palikt tikai anekdotes, kā šī par lidmašīnu, kuras salonā ieskrien stjuarte, sauc: "Vai te ir kāds homeopāts?" un uz jautājumu, kas noticis, atbild: "Astrologam slikti!"
Labrīt, biedri! Sāksim rīta vingrošanu! © DIENA(2)
Pēdējās desmitgadēs visā pasaulē aizvien vairāk uzmanības pievērš sportošanas blakus efektiem, – savu rakstu šajā SestDienas numurā sāk Iļja Poļakovs, iedvesmojies no vislielākās starptautiskās futbola nometnes Football for Friendship jeb Futbols draudzībai apmeklējuma.
Labrīt! © DIENA
Tagad atceroties laiku, kad amerikāņi lidoja uz Mēnesi, varu arī konstatēt, kurā klasē mums skolā sākās pastmarku krāšanas drudzis, jo viena no iekārojamākajām pastmarkām bija Savienoto Valstu 10 centu marka ar astronautu, kurš nokāpj uz Mēness virsmas, un uzrakstiem lieliem burtiem UNITED STATES un FIRST MAN ON THE MOON.
Pēdējais bītls © DIENA
Atzīstu ziņa, ka tapis pasaulē pēdējais leģendārais Beetle automobilis, man lika kaut kā saskumt. Ne tāpēc, ka ēras beigas, vienkārši kaut kādas jaukas tās "moģīlītes" bija. Nu tādas, ka gribējās pasmaidīt katru reizi, kad ielās sanāca ieraudzīt. Tagad bieži tik līdzīgie auto, no kuriem lielākā daļa no aizmugures gluži vienkārši izskatās pēc štancētām bulciņām, tādas emocijas nerada. Vai tas nozīmē, ka skaistums cīņā ar praktiskumu zaudējis? Negribētos ticēt. Turklāt – radītas tak tās vabolītes bija taisni tādēļ, lai kļūtu par praktisku tautas auto…
"Tā kā" pasaule © DIENA(2)
Nesen sarunās gudrā sabiedrībā uzzināju, ka pētnieku aprindās pavisam oficiāli tiek lietots burvīgs jēdziens "tā kā ģimene". Neviltoti sapriecājos par tādu atjautību, jo šis nieka "tā kā" gandrīz jebkura vārda priekšā nudien izskaidro ļoti daudz dažādu dīvainību sabiedrībā, kas līdz šim man likušās ačgārnas vai vismaz neizprotamas.
Kur jau ir sēnes? © DIENA(8)
Šogad ir cerības uz labu graudu ražu, vēsta ziņu dienesti. Tā kā latvietis ir vairāk gliemezis nekā putns, viņu daudz vairāk par graudiem interesē kāda cita raža – sēņu raža. Feisbukā esot iespējas stučīt par tev nepatīkamiem viedokļiem. Ja man mazbērni būtu ierādījuši visus feisbuka izmantošanas smalkumus, es noteikti vasarā kļūtu par stukaču, tiklīdz pamanītu, ka kāds tur ielicis baraviku klājiena bildi tieši darbadienas rītā ar piebildi "nevarējām vien nolasīties" vai kaut ko tamlīdzīgi aizskarošu.
Jauni viedie ragaviņās uz mežu © DIENA(1)
Vieni otriem liekas tracinoši lēni. Otriem pirmie – nepieklājīgi skaļi. Trešie iebāzuši galvu viedierīcēs tā, ka pat šķiet: arī enerģiju tie uzņem nevis ar ēdienu, bet no elektrības vada kopā ar savu glāstāmo draugu. Bet ceturtie smaida pa visu seju vai nešpetni kliedz – kā nu šķiet tā brīža situācijā atbilstošāk – un visu nenogurstoši vēro, uzsūcot sevī un laikam taču jau kaut kur noglabājot, lai pēc kādiem gadiem vilktu ārā un piedāvātu jau kā savu, paša kompilēto izpratni par to, ko nozīmē būt kādas paaudzes pārstāvim.
Caur uguni par sapņiem un cerībām © DIENA
Jāatzīst, vasaras saulgriežu svinēšana savulaik man bija līdz galam neatklāta teritorija. Bērnībā tajā, ka oficiāli var neiet gulēt, jāņot līdz rītam un sadarīt visādas lietas, kuras ikdienā, visticamāk, netiktu tik viegli pieļautas, bija savs šarms, taču kaut ko tā īsti šajos svētkos ilgi nevarēju "noķert". Varbūt to svinīgā rituāla sajūtu, par kuru tik daudz runāts tautasdziesmās, ticējumos un teiksmās.
Pirmsjāņu sveiciens! © DIENA(1)
Vasarā Latvija ir vairāk lielvalsts nekā ziemā. Kamēr Kurzemē un Vidzemē dzīvo un nedzīvo dabu šķaida krusas graudi olas lielumā un virpuļviesulis ar vispārējām vēlēšanu tiesībām līdzvērtīgu jaudu plēš laukā atlikušās muižu alejas, nesdams pa gaisu lielus bērzus ar visām saknēm un sētās pārvietodams pat traktorus, tikmēr rīdzinieki slinki dzer alu savās dārza lapenēs vai jumta terasēs, velti cerēdami, ka Pērkontēvs tiem piedāvās kādu nevirtuālu atrakciju, lai nav jāizdzer par vienu alu vairāk, nekā vajadzētu.
Seši vārdi teikumā bez plaģiāta © DIENA(4)
Par to, kādai jābūt un cik pieejama Latvijā ir izglītība dažādos līmeņos, šķēpi tikuši lauzti, lūst un noteikti vēl daudz un dikti lūzīs. Bet vai tas attaisno un izskaidro arvien no jauna uzvirmojošos skandālus ap Latvijas Universitātes rektora vēlēšanām?
Mazjēdzīgi strīdi © DIENA(4)
Kamēr vēl viedums tehnoloģijās mūs galīgi nav pārņēmis, varam atgriezties pie viedajiem cilvēku vidū. Aizvadītā nedēļa pagāja tādā kā pēcstarppirmsvēlēšanu zīmē – viena balsošana bija beigusies, otra jau brieda un, par spīti visām pirms tam izskanējušajām bažām, beidzās ar pārliecinošu rezultātu. Egils Levits būs nākamais Latvijas Valsts prezidents, jūlijā amatā nomainot pašreiz šajā krēslā sēdošo Raimondu Vējoni.
Cilvēks un viņa vieta © DIENA
Vesalas divas vēlēšanas. Vispirms balsojums par Latvijas pārstāvjiem Eiropas Parlamentā, un jau dažas dienas vēlāk Saeima vēlēs jauno Valsts prezidentu. Pašreiz šajā krēslā sēdošais Raimonds Vējonis uz amatu vairs nepretendē, līdz ar to paverot iespējas vienam no trim citiem kandidātiem. Viņu starpā cīņa jau iezīmējusies, un aizkulišu intrigu kā vienmēr netrūkst.
Labs rīts! © DIENA(1)
Maijam ir tās dienas skaistās, visi, kam nav slinkums, slaistās. Daži pat līdz pieciem rītā uzdzīvo un iekļūst tvītā. Sitējs upurim līdz ķūlim, kā tāds ticis šim līdz mūlim? Pilsētā, kur piedzimst vēji, valda baigie izsitēji. Kambala, aun fiksi kājas, būs tev arī jāliepājas!
Bišķiņ ārpus © DIENA
Filozofēt par laiku, tā mainīgo un vienlaikus stingri noteikto un neizbēgamo ātrumu, svarīgumu un absolūto relativitāti varētu mūžīgi. Tāpat kā par tauriņa efektu un tām neredzamajām saitēm, kas beigu beigās vienmēr visu sasien vienā lielā kamolā, saliekot blakus tēmas, kas vēl nesen varēja šķist pilnīgi dažādi un savstarpēji nesaistīti lielumi.
Future on his shoulders!* © DIENA(6)
Desu vai brīvību? Ja tā pavisam godīgi, ko jūs šodien izvēlētos, ja atkal vajadzētu? Un, ja šo jautājumu uzdod korektāk, varbūt, teiksim tā, mūsdienām un pašreizējai situācijai arī atbilstošāk – skaidrību par nākotni, drošību par personīgo labklājību vai ideālus, abstraktu ideju, pārliecību, kurai liek sekot tikai tāds nedefinējams lielums kā sirdsapziņa? Ko jūs izvēlētos?
Izdegušie © DIENA(1)
Ja uguns ir lielāka par tavām iespējām, nevajag uz to skatīties. "Tā tevi izdedzina," saka arhitekts Pēteris Blūms, šonedēļ sarunā ar SestDienu atskatoties ne tikai uz Parīzes Dievmātes katedrāles, bet vēl citiem lieliem un postošiem kultūras celtņu ugunsgrēkiem tepat, Latvijā. Par ēkām var domāt kā par dzīvām būtnēm – tās tik tiešām var noslaktēt un var upurēt. Arī durvis, arī pagrabi un bēniņi stāsta. Lietas nekad nav tikai ķermeniskas – tajās ir savs gars, un tās nes līdzi pieredzi un zināšanas, ko tikai vajag mācēt nolasīt.
Lieldienu rebrendings © DIENA(3)
Parīzes Dievmātes katedrāle deg. Šī ziņa kaut kā momentā aizslaucīja visu iepriekš domāto par to, ko būtu vērts žurnāla ievadslejā pateikt pirms svētkiem, atstājot dīvainu sajūtu par nepastāvību un visa zudību. Redz, nav tomēr taisnība – pat akmens saules mūžu nedzīvo.