Atzīšos: gluži vienkārši nespēju izprast cilvēkus, kuri tērē savu enerģiju neauglīgos strīdos par masku nēsāšanas lietderību. Tāpat kā tos, kuri uzskata, ka slimība, kas pārņēmusi visu pasauli, uz viņiem gluži vienkārši neattiecas. No tā arī laikam tas lielākais nogurums. Tad vienīgais, ko gribas darīt, ieklausīties gaisa speciālistu padomos un, norobežojoties no visa apkārt notiekošā, tā vienkārši stādīt zaļus augus podos uz palodzēm, lai kaut uz mirkli kovidbrīvs gaiss apkārt un nevienam nav jāpierāda, ko nozīmē būt pieaugušam cilvēkam ar atbildību ne tikai pret sevi, bet arī apkārtējiem.
Un tāpēc tādi cilvēki kā režisore Māra Ķimele ne vien iedvesmo, bet ir gluži vienkārši nepieciešami. Ne tikai, šķiet, neizsmeļamās enerģijas dēļ, kas no viņas virmo pat attālinātā sarunā un, kā pierādīja SestDienas pieredze, principā var izsaukt arī zemestrīci citā pasaules malā (sagadīšanos nav, to mēs visi jau esam apguvuši). Arī tāpēc, ka tādi cilvēki spēj uzturēt to dzīvo nervu, kas mums katram atsevišķi un visiem kopā šajā pasaulē ir nepieciešams, lai vispār būtu jēga elpot, kustēties un darīt. Varbūt to varam nosaukt par ''mārtrīci'' – to zemādas satraukuma sajūtu pirms kaut kā liela, kas vienmēr ir priekšā; to apziņu, ka šis vēl nav viss, ka var vēl daudz vairāk, galvenais – lai nekļūst garlaicīgi.
''Vissliktākais ir visu paralizēt, iznīcināt, apturēt. Man liekas, ka vajag strādāt, nevis būt dīkstāvē. Un veidu, kā pastāvēt un kā darboties, vienmēr var atrast,'' viņa saka.
Ko tur vēl piebilst? Šis laiks tiešām pieprasa no mums katra ne tikai meklēt, bet arī atrast un saprast daudz jauna.
Pierast pie tā, no kā likās, ka varēsim izvairīties – varbūt pat mūžam. Pieņemt un atcerēties, ka robežas un noteikumu ievērošana ne vienmēr nozīmē brīvības beigas, tas var nozīmēt arī tieši pretējo – iespēju to saglabāt.
Nebūsim egoisti, saudzēsim cits citu! Šajā pēkšņā attāluma laikmetā tas ir vajadzīgs vairāk nekā jebkad agrāk.
Šīs SestDienas, 23. – 29. oktobra, numurā lasiet:
SestDienas SALONS. Solisti teātri nerada. Ar kartupeļiem savā dzīvē esmu izdarījusi pilnīgi visu, saka režisore Māra Ķimele, aicinot nestāvēt dīkstāvē, bet strādāt. Viņasprāt, veidu, kā pastāvēt un darboties, var atrast vienmēr – arī pandēmijas laikā.
PASAULĒ. Atgriežas Krievijas telpā. Uzbekistāna pēc ilgām svārstībām izšķīrusies par pievienošanos Krievijas vadītajiem postpadomju telpas integrācijas projektiem – atlicis to tikai noformēt de iure. Šāda izvēle tiek pamatota gan ar valsts ģeopolitiskajām ambīcijām, gan ekonomiskajām un drošības interesēm.
SPORTS. Spēle pārcelta vai atcelta. Latvijas profesionālajiem sportistiem jāpielāgojas jaunajiem apstākļiem. Viena daļa dzīvo mainīgā režīmā, jo Covid-19 pandēmijas dēļ iestājas piespiedu dīkstāve, bet ir arī tādi, kuri joprojām ir darba meklējumos.
VIDE. Atviegloti uzelpot? Vides problēmu risināšanu vēl aizvien daudzi cilvēki uzskata par bagātu dīvaiņu izklaidi brīvajā laikā, jo esot taču daudz svarīgāku lietu – ekonomika, drošība, veselība. Tomēr jāatceras, ka labi vides apstākļi gādā par to, lai uzņēmējdarbībai pietiktu resursu, lai cilvēku mājokļus nenonestu plūdi, lai varētu dzert ūdeni, kas neizraisa caureju, un arī lai varētu elpot gaisu, kas neliek klepot.
LAIKA MAŠĪNA. Tilts vilcieniem un riteņbraucējiem. Rail Baltica ietvaros Rīgā atkal būs divi dzelzceļa tilti.
DIENAS SĒNE. Dienas Sēnei ražīgs gads. Desmitais laikraksta Diena un a/s Latvijas valsts meži fotokonkurss noslēdzies ar baraviku uzvaru.
Kā arī ŠONEDĒĻ, ZVAIGŽŅOTĀ NEDĒĻA, KULTŪRIZKLAIDES DEVA, KINO, ZIRNIS ĒD, RECEPTES, IZPĒTĪTS, MĪKLA, HOROSKOPI, ANEKDOTES un SMALKĀS APRINDAS.