Pelēkā sestdienā ik pa laikam smidzina sīks lietutiņš, bet Talsu rajona Lībagu pagasta mini zoo Rančo apmeklētāju netrūkst. Bērni nocietušies, kovids pārāk ilgi visus turējis mājas gūstā.
Vasara, bērni nonāk pie vecvecākiem vasarnīcās, un, pēc mazo mīluļu lūguma, viņiem nereti tiek iegādāts kāds mīļdzīvnieciņš – pundurtrusis, jūras cūciņa, degu, kāmītis, žurciņa u. c. Atvēliet laiku un pirms došanās uz zooveikalu konsultējieties ar veterinārārstu par izvēlētā dzīvnieciņa labturību.
Pasaule ir karstuma nogurdināta. Kad nošķind patversmes vārtu slēdzene, daudzbalsīgais suņu koris aizskan līdz debesīm. Tukuma dzīvnieku patversmē rit bezsaimnieku dzīvnieku dziedināšanas, atvieglojuma, miera, atnākšanas un aiziešanas laiks.
Nepieredzējuši suņinieki bieži vien naivi uzskata, ka kucēna iegādāšanās no audzētāja garantē 100% veiksmi, kvalitatīvu kucēnu. Ne vienmēr par labu audzētavu liecina dārga reklāma. Ne katram audzētājam ir tiesības sevi dēvēt par labu, jo faktiski pastāv divas grupas – suņu pavairotāji un patiesi atbildīgi audzētāji, šķirnes entuziasti.
Skultes pagasta Dambīšus navigators neuzrāda, kaut saimniecība plaša un sena. Galamērķi sasniedzam pēc Sintijas norādēm pa tālruni. Esam atbraukuši pie suņu glābējas. Mīļā miera labad Sintija mūs sagaida tikai ar milzu šnauceru Tengiju. Kad mēs jau esam pagalmā, no mājas izskrien divi franču buldogi – gaišā Busja un ogļmelnais Hugo. No saimniecības ēkas iznāk baltais amerikāņu buldogs Osis.
Uz zirgaudzētavu Kroņi braucam cauri Skultes muižai, gadsimtu vēsturē zināmai kā Adiaminde. Ozolu un ošu simtgadīgās ēnainās alejas, cauri kurām vijas ceļš, modina romantiskas izjūtas. Nonākam pie zirgaudzētavas Kroņi – staļļa, kurš uzcelts uz gadsimtiem vecas kūts pamatiem, un lielas slēgtas manēžas. Tālāk leknas pļavas, kurās ganās mūsu valsts nacionālā vērtība – Latvijas šķirnes braucamtipa zirgi.
Mājdzīvnieku turētājiem obligāti jāiepazīstas gan ar Dzīvnieku aizsardzības likuma, gan ar tam pakārtotajos Ministru kabineta noteikumos izteiktajām prasībām. To nezināšana nav attaisnojums neprasmīgai rīcībai. Šoreiz atkārtošu šīs informācijas ABC.
Uz sarunu ar Lielās talkas un Latvijas sakopšanas virsvadītāju, biedrības Pēdas LV valdes locekli Vitu Jaunzemi mudina ziņas, kas priecē un nedaudz satrauc. Jau četrus gadus Vita audzina adoptēto puisi Renāru, pirms diviem mēnešiem viņa iegādājās Vidusāzijas aitu suņa kucēnu, bet jaunāko ziņu Vita man pastāsta, kad uz terases malkojam smaržīgu piparmētru tēju viņas spirgti ziedošajā dārzā.
Nez vai latvieši ir dusmīgāki un īgnāki par citām tautām, taču daudzas zemes apceļojušie nereti uzsver, ka mazāk smaidām, biežāk konfliktējam, nesarunājamies.
Daina Dreifelde piedzima Kanādā un nekad nedomāja, ka reiz dzīvos brīvā Latvijā. Tagad jau gadsimta ceturksni Dainas Dreifeldes ģimenes stiprā pils ir viņas māja Bulduros. Mežs, svaigs gaiss, jūras tuvums, priedes labi sader ar pavisam netālu ik pa laikam aiztraucošā Jūrmalas vilciena dunu. Braucu rakstīt par Dainas un Andra suni un kaķi, bet sarunā ievijas arī Dainas dzīves stāsta fragmenti.
Grīziņkalns saglabājis savu šarmu un apsūbējošo pievilcību. Meklējot kinoloģisko centru iskolu, iebraucam plašā pagalmā, kur gan skārdnieku darbnīca, gan noliktavas, gan automoto darbnīca, gan dažādi biroji. Spilgtajā saulē piemiegusi acis, mums ar roku māj Inga Lupančuka. Viņai blakus nesatricināmi cēli sēž amerikāņu pitbulterjeri Mango un Uma. Suņos jaušama vēlēšanās vētraini sveicināties.
Rīgas zoodārzs pēc karantīnas atkal uzņem apmeklētājus. Ievērojot ierobežojošus noteikumus, mēs visi tiekam aicināti un gaidīti. Jau pirmās "atvērto durvju" dienas pierādīja, cik ļoti cilvēki noilgojušies pēc tikšanās ar mūsu lieliskajiem zvēriem.