Ivars Upenieks, slaids vīrietis pusmūža gados, ir laipns, smaidīgs un emocionāls. Mājīgi iekārtotajā kafejnīcā Tobiass, kas atrodas Elektronikas un datorzinātņu institūtā Dzērbenes ielā, rīta stundā maz apmeklētāju. No Ivara ne soli neatstājas divi franču buldogi Tobiass un Dominiks. Ivars ir kafejnīcas pārvaldnieks un abu amizanto suņu saimnieks. Var teikt – viņi ir trīs vienā, jo nešķirami.
Sudrabkaijas, izdzītas no savām ierastajām dzīves telpām – upju grīvām un jūras krastiem, sūnu purviem un piejūras ezeriem –, spējušas pielāgoties dzīves apstākļiem pilsētās. Pirmā Rīgā dzīvojošā sudrabkaija esot manīta pagājušā gadsimta 70. gadu sākumā. Tagad galvaspilsētā esot ne mazāk par pusotru tūkstoti sudrabkaiju pāru. Kāda kaiju ģimene pirmo gadu savai dzīvesvietai par labu atzinusi restaurētā Latvijas Nacionālā mākslas muzeja (LNMM) jumtu.
Lai izprastu, kā cīnīties ar alerģijām, svarīgi saprast jēdzienu «alerģijas slieksnis». Ja dzīvnieks ir alerģisks pret kādu no barības sastāvdaļām, bet alerģija nav tik spēcīga, lai izpaustos ar niezi un ādas problēmām, – dzīvnieks ir alerģisks, bet to nevar redzēt.
Ar mašīnu no Rīgas centra tikai divdesmit minūšu brauciens, un cilvēkbērns var mesties kazlēna apskāvienos, turēt rociņās vistas tikko izdētu olu, pakutināt trusīti starp ausīm, parunāties ar poniju, pavērot Indijas skrejpīles. "Dzīvo sapņu dārzs" ir Jāņa Kaļiņiča veidots. Te visā ir tik daudz mīlestības, aizrautības un atdeves, ka bērnu un pieaugušo apmeklētāju sejās nedziest starojoši smaidi.
Uzklausot Edītes Ilmanes stāstu par viņas pazudušo taksīti, pārliecinos – laiks pierādījis, cik liela nozīme ir suņa čipēšanai un reģistrācijai Lauksaimniecības datu centra datubāzē. Svarīgi arī saimniekiem nenolaist rokas un meklēt savu mīluli, bet ikvienam cilvēkam vajadzētu sniegt palīdzību noklīdušai radībai.
Kā katru nedēļu, publicējam fotoattēlus ar dzīvniekiem, kuri dažādu iemeslu dēļ nonākuši patversmē, bet ļoti gribētu atrast sev jaunas, pastāvīgas mājas un gādīgus saimniekus.
Pirms gada vasarā Biķernieku meža takās sastapu gados vecāku kungu ar labradora kucēnu Mario. Bērni esot uzdāvinājuši, lai, viens dzīvodams, viņš neskumtu. Vīrs turēja kucēnu īsā saitē, nekad neļāva kucēnam rotaļāties ar citiem suņiem. Mario neko citu nedzirdēja kā tikai – "blakus" un "mierā"!
Vai jūs zināt vismaz vienu kaķi, kuram saimnieks veltījis skaisto dzejas formu – haiku? Es tagad pazīstu jau divus – Otiņu un Mikelandželo. Viņi ir gleznotāja Jāņa Anmaņa un viņa dzīvesbiedres Ingrīdas lolojumi. Nesen Jānis izdevis savu kārtējo gleznu un haiku kopojumu Dievzemīte. Lūk, viena haika no skaistā izdevuma – Runcītis Mikelandželo/Svētkus svin/Māksla ūsās.