Zani Apiņu pazīstu jau trīs gadus, no dienas, kad rakstīju par viņu – Latvijā vienīgo starptautiski sertificēto zirgu masieri. Zane ar savu darbu jau bija iekarojusi zirdzinieku atzinību un lepojās, ka viņai uzticēti arī Burtnieku zirgaudzētavas iemītnieki, ko jaunā sieviete uzskatīja par lielu pagodinājumu. Pavisam nesen uzzināju, ka Zane Apiņa Pārdaugavā atvērusi suņu masāžas salonu.
Tikai uz priekšu
Pēc norādītās adreses Zanes salons nav ilgi jāmeklē – saulaini svelmīgā vasaras dienā no kāda Stendes ielas nama pirmā stāva logiem izspurdz un koku lapotnē ievijas dzidri smiekli. Zane ar pārinieci – suņu frizieri Evu Medonovu – turpina labiekārtošanas darbus salonā, palepojas ar pamatīgo no Polijas tikai pirms pāris dienām atsūtīto vannu suņu mazgāšanai un speciālo fēnu susināšanai. Zane paņēmusi līdzi uz interviju savus suņus – gadu veco greihaundu Oro un divgadīgo vipetu Liru.
Zanes Apiņas īsais CV liecina par viņas centību un neatlaidību. Par zirgiem viņa – pilsētas meitene – sapņoja jau bērnībā. Skolas gados radās iespēja strādāt par zirgkopi staļļos Langstiņos, vēlāk Zane studēja LU Ģeogrāfijas un zemes zinātņu fakultātē un strādāja par zirgkopēju jātnieku klubā Erceni. Par zirgu masāžu toreiz Latvijā neviens neko nezināja, bet reiz Zane, sasmēlusies prasmes internetā, veiksmīgi palīdzēja kādam zirgam.
Jaunā sieviete jau bija apguvusi cilvēku masiera profesiju, strādāja šajā jomā, bet vēlme uzzināt ko jaunu nelika mieru. Viņa devās uz Angliju, kur ieguva zirgu masieres sertifikātu, pēc tam uz Poliju, kur tolaik strādāja zirgu rehabilitoloģe no Zviedrijas Lī Hollena, apguva viņas prasmes un ieguva zirgu masieres starptautisko sertifikātu. Zane sāka strādāt Latvijas zirgu staļļos, un pamazām viņas veikums ieguva atzinību, hobija un sporta zirgu īpašnieki novērtēja masāžas svētīgo iedarbību.
Ko vēl var vēlēties?
Šķita, ka Zanei jau daudz ir dots. Viņa dzidri smej, ka cilvēkam jābūt divām labām lietām – guļvietai un darbam, jo tur katrs no mums pavada savas dzīves lielāko daļu. Tas viņai ir. Un vēl Zanei jau sešus gadus ir labs draugs, domubiedrs, zirglietu meistars un fotogrāfs Reinis Rudzītis. Viņiem ir zirgs Gvidons un nesen iegādāta simts gadus veca māja sirdij tuvajos Burtniekos.
Zane, ceļojot no staļļa uz stalli pie zirgiem, pamanīja vēl kādu neizmantotu uzņēmējdarbības nišu – masiera palīdzība bieži vajadzīga arī cilvēku draugiem suņiem. Viņa labprāt stāsta: "Pirms diviem gadiem mani uzrunāja apņēmīgā Danuta Rumjanceva, kurai bija problēmas ar viņas suņa kāju. Man bija bail ķerties klāt, mēģināju atteikties, bet Danuta mani pārliecināja. Galu galā – cilvēks – zirgs – suns – viņu anatomijā ir daudz kopīga. Toreiz veiksmīgi startēju, beigās viss bija ļoti labi, un manī pamodās interese. Suņu masāžu apguvu Igaunijā, tagad mācos Anglijā, vēl priekšā prakse, bet jau jūtos stipra, jo visas zināšanas un pieredze veido lielu veselumu, un aug arī suņu īpašnieku interese par iedarbīgo rehabilitācijas veidu."
Visu interviju lasiet avīzes Diena piektdienas, 2. augusta, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!