Šā gada 26. janvārī savu pirmatskaņojumu piedzīvoja komponista Jāņa Lūsēna un dziesmu autora Guntara Rača kopdarbs - dziesma Es Tevi aicinu sev līdz. Tas ir autoru veltījums tautā iemīļotajam raidījumam Ķepa uz sirds un tā uzticamajiem skatītājiem, kā arī ikvienam, kas gatavs uzņemties atbildību un rūpes par ģimenes mīluli, portālu Diena.lv informēja raidījuma pārstāvji.
Mājupceļā no Velsas springerspanielu audzētavas Kalngalē saku fotogrāfam Aivaram: "Ja man jautātu, kādu iedomājos paradīzi, es atbildētu – tādu kā mājas, kur tikko bijām, kur visas radības dzīvo draudzīgā saskaņā, kur mīlība, dzīvesprieks un enerģija summējas pozitīvā potenciālā, kur visiem ir labi, un, ja kādam nav labi, tas tiek aprūpēts un apčubināts, kamēr atkal tiek uz kājām."
Turpmāk Latvijas lielo plēsēju – vilku, brūno lāču un Eirāzijas lūšu – populācijas saglabāšana, apsaimniekošana un attīstība tiks skatīta vienotā Baltijas valstu mērogā. To paredz atjaunotais un gada pēdējās dienās apstiprinātais vilka sugas aizsardzības plāns (SAP) un saskaņošanā esošie atjaunotie lāču un lūšu aizsardzības plāni, ko izstrādājis Latvijas Valsts mežzinātnes institūts Silava.
Tumši pelēkā slapjā novembra nogales rītā portālā Facebook ierakstīju: "Skumji. Šorīt pie manis vērsās garāmbraucošs velosipēdists, sakot – uz Lielvārdes ielas gājēju celiņa starp Astras un Biķernieku ielu sēž maziņš sunītis. Vai es varot aiziet paskatīties, varbūt viņam var palīdzēt. Puisim bija jāsteidzas uz darbu, nevarot kavēties. Aizgāju. Jā, sēž tāds dīvānsunītis, nosalis, nobijies, trīcošs. Garām minas cits velosipēdists. Lūdzu paturēt manu suni, mēģināšu to nabadziņu dabūt rokās, pēc tam kaut ko izdomāšu. Puisis paņēma manu Beibi, es mēģināju satvert trīceklīti, taču neveicās. Sunītis bija pārbijies, pat ar kārumiņu, kas man vienmēr kabatā, nevarēju pievilināt. Mazais radījums kāpās atpakaļ, vēl solis un būs uz ielas, kur traka mašīnu straume. Tad suņuks pagriezās un nozuda Biķernieku slimnīcas virzienā. Sapratu, ka es viņu nepanākšu. Paliek vien cerība, ka šo ierakstu izlasīs saimnieki un meklēs norādītajā rajonā. Vēl padomāju – melns izmisums tajā pārbiedētajā sirsniņā un lielas sāpes tiem, kuri viņu pazudēja. Turies, bēdu kamoliņ, varbūt vēl palaimēsies..."
Sniegavīrs pie oranžas divstāvu koka mājas Rīgā, Elizabetes ielā 25, laipni aicina iegriezties salonā Elizete. Pie durvīm uzraksts – Veikalā mīļi kaķi. Izrādās, te mīt trīs mīļi kaķi, daudz ziedu un to kārtojumu, latviskas mīļlietiņas, gaumīgas apsveikuma kartītes un sirsnībā starojoša Elizetes saimniece floriste Sanita Cipruse. Te ir vieta, kur ievilkt elpu un tad mesties Ziemassvētku apskāvienos.
Nav maza bērna, kurš negribētu sev sunīti, kaķīti, kāmīti vai ko citu, ar kuru būt līdzās, lepoties un izjust pieķeršanos. Saprast vienam otru, nedarīt pāri un saskanīgi nodzīvot kopā tik īso un tik bezgalīgo laiku šajā dzīvē, kas atvēlēts cilvēkam un viņa mīļotajam dzīvniekam, ir liela laime.
Pārliecinos, ka viņš mākslinieku ģimenei nes prieku. Tikai pirms pusgada mājās atvestais četrkājainais blondais jauktenis ir kā milzīgs enerģijas lādiņš. Kaut Valsts kultūrkapitāla fonda ilggadējais direktors Edgars Vērpe sevi uzskata par mazražīgu mākslinieku, rau, Kultūras Dienā nupat anotācija par Vērpes personālizstādi Intereses. Konflikts Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Kupolu zālē. Anotācijai pievienotajā fotogrāfijā pirmo reizi Vērpem līdzās demonstrējas šunelis profilā. Vienlaikus iznācis iespaidīgs Vērpes devumu dziļi analizējošs mākslas albums, kuram roku pielikusi arī viņa dzīvesbiedre gleznotāja Sandra Krastiņa. Domājams, ka vērienīgos notikumus zināmā mērā iespaidojusi mākslinieku ģimenes jaunā līdzgaitnieka Brekša labvēlīgā klātbūtne.
Plašo darbnīcu Baznīcas ielas augstajā bēniņu stāvā kopā ar mākslinieku Kārli Dobrāju dala viņa skolniece Una Lekuze. Jaunā sieviete mūs sagaida, tērpusies modes mākslinieces un draudzenes Anetes Vizbules darinātā kleitā. Tērpa audums ir kā no Unas gleznām izkāpusi krāšņa ziedu kompozīcija. Una ir trausla, tumšmataina, pirmajā brīdī šķietami ēteriska būtne. Viņa drīz beigs Mākslas akadēmijas glezniecības nodaļu, bet Unas gleznas jau nopirktas ASV, Lielbritānijā, Austrijā, Zviedrijā, Šveicē, Francijā, Ukrainā, Krievijā, Norvēģijā, Dānijā, Spānijā, Portugālē. Tās ir arī Baltijas valstu gleznu kolekcionāru īpašumā. Una nopietni apgalvo, ka uz katras viņas gleznas savu parakstu varētu likt arī Gustavs Klimts.
Rīgas zooloģiskā dārza kuplo iemītnieku saimi papildinājusi jauna dzīvnieku suga. Jūnija sākumā no Varšavas zoodārza Rīgā ieradās dienvidu trīsjoslu bruņnesis Kasandra. Tagad viņa uz laiku laikiem paliks kā pirmā Latvijā ieceļojusī savas sugas pārstāve. Vai viņai būs arī citi sugas brāļi un māsas, pagaidām grūti spriest, taču būt pirmajai – tas ir pagodinoši. Savukārt zoodārza apmeklētājiem interesanti pavērot dzīvnieku, kurš nāk no aizlaikiem, domājams, ka bruņnesis dzīvojis jau pirms piecdesmit vai vairāk miljoniem gadu.
Ciemojos pie saimniecības Mazveģi īpašnieces Dailas Ermanes Tukuma novada Tumes pagastā, kur daudz mājputnu, zirgu, ir kazas, poniji, govis, suņi un kaķi. Nejauši uzzinu, ka esmu nokļuvusi latviešu kino pasaulei pietuvināto sabiedrībā. Kur met acis, tur kāds kinoaktieris!
Pavisam nesen portālā Facebook redzēju interesantu videosižetu – pa smilšainu lauku ceļu raiti tipina skunksu māmiņa, un aiz viņas simetriski abās pusēs izkārtojušies vēdekļa formā, viļņodamies gluži kā mirdzoši spārni, cieši cits aiz cita viņai seko melnbalti kucēni. Ģimenīte pienāk pie fotogrāfa, aposta viņa apavus un velosipēdu un, secinot, ka miera stājā sastingušais tipiņš nav nekas īpaši interesants, turpina ceļu.
