Braucot ar sabiedrisko transportu, parasti izvēlos vietu pie loga. Bieži esmu apsēdusies vietā, kur uz loga ir kāds uzraksts, kam, iespējams, uzmanību pievēršam reti.
Kad atverat Olīvijas Lengas grāmatu Vientuļā pilsēta/ The Lonely City, kas veltīta urbānās vientulības tēmai, pirmais, kas piesaista skatienu, ir fotogrāfija grāmatas pirmā atvēruma kreisajā pusē: kāda sieviete garā, melnā mētelī šķērso ielu. Sievieti no visām pusēm ieskauj debesskrāpji.
Gāja pa ceļu tīra naudiņa. Visi nodoklīši samaksāti, atskaitītes ieņēmumu dienestam iesniegtas, valsts tīrajās lādēs kārtīgi salikta un pēc tam taisnīgi sadalīta valstij un pilsētām.
Pirms kāda laika šķita, ka Rīgas kanālmalu var iekārtot, ievērojot elementārus kritērijus, – lai vidē ievietotie darbi netraucētu cits citam, neēstos ar unikālajiem svešzemju kokiem un būtu vienkārši mākslinieciski augstvērtīgi.
Nesen piedalījos viedokļu apmaiņā par kādu balvu, ko vajadzētu piešķirt. Nebija runa par konkrētu cilvēku, drīzāk par tā saukto nozari, kurā kādu personu vai darbu vajadzētu īpaši izcelt, lai tādā veidā savukārt atzīmētu pašas nozares prestižu.