Krodziņā Aleponija nesen notika performanču sērija Sieviete te, kas bija veltīta dzimumu vienlīdzībai un sievietes lomas iezīmēšanai skatuves mākslās. Pirmajā mirklī šķita, ka šādas tēmas aizskaršana Latvijā ir lieka, jo mums uz skatuves meiteņu netrūkst – Linda Leen un Māra Upmane- Holšteine darbojas jau gadiem ilgi, gandrīz katrai no meiteņu grupas Sus Dungo dalībniecēm ir soloprojekts, vienu no labākajiem pagājušā gada latviešu albumiem izdevusi Sniedze Prauliņa, tagad mums ir arī sava repere – Zelma Jēgere, metāla grupā Eschatos dzied Kristiāna Kārkliņa, nupat albumus izdevušas Aija Vītoliņa un Aija Andrejeva. Par visām realitātes šovu saražotajām zvaigznītēm, kas cīnās par nokļūšanu Eirovīzijā, mēs šeit nemaz nerunājam.
Ir saprotama angļu dziedātājas Lilijas Allenas nesen tviterī paustā sāpe par to, ka festivālā Wireless uzstājas tikai trīs sievietes, jo uz tās salas patiešām dzīve grūta – viens vienīgs futbols. Sarunās ar dažām mūsu dāmām atklājas, ka arī Latvijā sieviešu mazākumu mūzikā viņas izjūt diezgan sāpīgi – uz vīriešu fona sievietes nereti netiek ņemtas par pilnu, jo valda priekšstats, ka sieviete neko neprot un nesaprot un viņai jāpilda tikai skaistas dekorācijas loma. Kāpēc? Tieši sievietes balss taču tik patīkami nomierina, vismaz zemapziņā asociējas ar mammas reiz dziedātajām šūpuļdziesmām. Kāpēc, lai atšķaidītu no zemajām balsīm sabiezējušo katlu, augstās balsīs cenšas dziedāt vīrieši? Meitene ar basģitāru, pie sintezatora vai bungām kādā grupā uz daudzu pārējo fona taču liks atcerēties šo grupu tieši šī iemesla dēļ, kaut šāda dzimumu uzsvēršana atkal tiek nolamāta par seksismu.
Kultūras patērētājas lielākoties esot sievietes, un viņām uz skatuves griboties redzēt večus. Patiešām? Liekas, ka lietas būtība neslēpjas tajā, ka viņas grib redzēt večus, bet gan skarbajā patiesībā, ka viņas vispār ir vienīgās, kuras grib kaut ko redzēt, jo skatuves priekšā drūzmējas tikai meitenes arī tajos koncertos, kuros uzstājas sievietes. Tas pats arī literatūrā – aizeju uz Ingas Gailes un Edgara Mākena priekšnesumu Vinilbārā, un arī uz to ir atnākušas gandrīz tikai meitenes. Vai patiešām normāli vīrieši interesējas tikai par sportu, un man laiks pienaglot sevi pie kauna staba, jo savos dīdžeja setos atskaņoju lielākoties dziesmas ar sieviešu vokālu?
Pirms vairākiem gadiem, dodoties ārā no Lilijas Allenas koncerta Londonā, publikas meiteņu koris dziedāja nevis kādu no viņas dziesmām, bet Oasis hitu Wonderwall. Puiši gan nedziedāja – ko darīja viņi? Droši vien, virzoties uz izeju, apsprieda kārtējo nesen redzēto vai vēl gaidāmo futbola spēli. Arī tepat Latvijā ir gadījies dzirdēt pat ar mūziku cieši saistītu vīriešu sarunu par to, ka klubs X noslēdzis līgumu ar kādu futbolistu Y un kā tas varētu ietekmēt viņa turpmāko karjeru. Es laikam kaut ko nesaprotu.
einars
Fakts