Mākslas vidē daudz runā par naudu. Reizēm pārāk daudz, jo mēs taču gribētu, lai runā par radošo procesu, ideāliem un globālām netaisnībām, bet ko lai dara, ja naudas nevienam nepietiek? Šķiet, māksla ir pēdējā no kultūras jomām, kurā komerciāli panākumi tiek uzlūkoti ar aizdomām. Par mākslinieka veikumu pateikt "pārāk komerciāls" faktiski nozīmē, ka tas nemaksā neko. Kičs, salons, un – jūs jau tālāk zināt. Mākslā joprojām augstu kotējas moceklības elements – autori, kas atzīti tikai pēc nāves, mākslinieki, kas visu mūžu cīnījušies pret un tamdēļ cietuši, personas, kuras radījušas kaut ko, kas nemaz nav materiāli priekšmeti, un tieši tādēļ izaicina nākamās paaudzes tos saglabāt.
Tiesa gan, ja mākslinieks ir komerciāli veiksmīgs, viņš būs laipni gaidīts arī muzejos. Mākslas darbi par miljoniem ir apzelēta tēma ne tikai presē, bet arī kuluāru sarunās. Savukārt citās kultūras jomās, šķiet, notiek tektoniskas pārmaiņas, piemēram, mana bijusī kolēģe Dita Rietuma, kura tagad ar gudru roku vada Nacionālo kino centru, ik pa laikam šepat ziņo, cik skatītāju izdevies savākt kinofilmām. Rekords aiz rekorda! Patiesībā tieši žanra kino atzīšana ir izrāvusi nozari no lepni bēdīgās nekomerciālās, tas ir, beznaudas, eksistences. Palūkojieties literatūras virzienā: kas to būtu domājis vēl ne tik sen, ka par nacionālās literatūras mērķi tiks pasludināts tirgus? Tomēr tas notiek – valsts atbalsts dalībai Londonas grāmatu tirgū ir rasts, tulkotāji tulko, aģenti rosās.
Rakstnieki, kurus vēl nesen varējām iedomāties tikai viscaur adītās drebēs drebam pie taupības krāsniņas, braukā un piedalās mārketinga aktivitātēs, lai arī viens otrs pēcāk stāsta, cik bezjēdzīgas tās bijušas. Nedzird vairs kritiķus lamājam lubenes un slavējam sacerējumus bez sižeta, tā vietā skan rūpes par stāstu konvertējamību. Atzīmēsim, ka arī mākslā ir gadatirgi, kuros paralēli biennālēm parādās visi šīs pasaules dižākie vārdi, un dažas Rīgas galerijas joprojām spītīgi tajos piedalās. Tomēr tirgus vēl nebūs īstais vārds, ar ko pamatot atbalsta nepieciešamību mākslai. Visdīvainākā radošuma un komercijas savienība atklājas jomā, ko laikam sauc par tautas mākslu, – nav noslēpums, ka Dziesmu svētku kustību vienādā mērā uztur pašdarbnieku entuziasms un valsts vai pašvaldību pilnībā uzturētā profesionāļu armija, kas šajā salikumā redz neizsīkstošas iespējas izpausties.
Kolēģe Inese Lūsiņa labāk zinās par šova tendencēm koncertos, bet man šķiet, ka tā sauktais patriotiskais repertuārs ir jauna zelta ādere visu veidu mūziķiem un izpildītājiem. Vai gan citādi mēs uz katriem valsts svētkiem tiktu aplaimoti ar vienveidīgu brigāžu koncertiem, kas apbraukā Latviju un kuplina vakarus televīzijā? Taisnība, mākslu līdz tautai vislabāk spēj nogādāt popkultūras produkti. Prasība pēc apmeklētāju daudzuma klauvē arī pie mākslas izstāžu durvīm. Jālaiž vien iekšā, citi jau paši ielūguši.