Ieguldīt trumuļos © DIENA(17)
Gribētos ticēt, ka Latvija simtgadē būs ne tikai svētku svinētāju, bet arī talantu un intelektuāļu zeme
Eksperti/Blogeri
Bez datuma © DIENA(21)
Ziema pieradina pie neaizskaramības. Ziema triepj ar krāsu, kura neuztrauc acis. Ziemā cilvēki – līdzīgi zemei – ir nepieejamāki, aukstums tiem licis paslēpties pašiem no sava kailuma.
Raža un jautājumi © DIENA(32)
Iepretim izciliem mūziķiem un viņu sasniegumiem pašu mājās un pasaulē – mirušas klavieres un koncertzāles trūkums Rīgā
Mēs ciešam no modernisma © DIENA(20)
Domādami, ka uz katru jautājumu ir tikai viena pareiza atbilde, mēs vēl aizvien ciešam no modernisma.
Izsapņotais kronis © DIENA(69)
Jau apmēram 15 gadu dzīvoju bez televizora. Uz kādiem īsiem nogriežņiem tas manā dzīvē dažkārt ir atgriezies, piemēram, kad piedzima dēls, es izvilku tālrādes kasti no pieliekamā un pieslēdzu pie kabeļa, lai mācītos par bērnu aprūpi un audzināšanu no raidījuma Māmiņu klubs.
Katram savs lācis © DIENA(15)
Berlīnē uzvar politiski aktuālas, skaudras filmas, taču pārmetumi konjunktūrā žūrijai nav vietā – apbalvoti ir spēcīgi mākslas darbi
Tīruma pavirza © DIENA(35)
Nav manīts, ka Latvijā tīruma pavirza (Anagallis arvensis) būtu īpaši populārs augs, turpretim Lielbritānijā tas ir plaši pazīstams zieds, saucas scarlet pimpernel.
Viņi ir šeit © DIENA(44)
Berlīnes publika bija ideāla – tā skatījās Latvijas filmu _Es esmu šeit _elpu aizturējusi. Šādas pirmizrādes dēļ ir vērts iet garo filmas tapšanas ceļu
Vientuļais punkts © DIENA(80)
Franču rakstnieks Žans Ženē (1910–1986) esejā _Alberto Džakometi darbnīca _raksta: "Skaistumam nav citas izcelsmes kā tikai ievainojums, īpašs, katram savs, apslēpts vai redzams, ko katrs cilvēks glabā sevī, ko viņš sargā un kur paslēpjas, kad vēlas pamest pasauli, lai izjustu īslaicīgu, taču dziļu vientulību."
Degošās acis © DIENA(70)
Vienu kultūras jomu atbalstam ir radītas varenas institūcijas, turpretim tekstu radīšanā tiek atbalstītas vien konkrētas iniciatīvas
Balts ir ne tikai analgīns, ziniet © DIENA(49)
Baltais vīrietis, 35–40. Tas var būt jebkas. Frāze uzbūvēta tā, ka tai visdrīzāk piemīt krimināla, iespējams, rasistiska konotācija: prātā nāk kāds depresīvas Austrumeiropas mazpilsētas bezdarbnieks, kurš droši vien izdarījis kaut ko sīki huligānisku, vai arī kādas Rietumu metropoles japijs, kurš sev vai citiem nodarījis kaut ko krietni nopietnāku.
Bez pleķiem © DIENA(7)
Vai tematiski un izglītojoši vakari vajadzīgi arī nedēļas nogalē, kad cilvēku vairākums nododas naktsdzīvei, lai atslābinātos pēc ikdienas darbiem?
Kā – tikai baltie?! © DIENA(303)
Kā – pie jums neaug banāni? Pārsteigta izsaucas jauna brazīliešu dejotāja. Kā – tikai baltie?! Brīnās visa grupa, kad rādu Deju svētku video. Vai jums nav garlaicīgi? Nu... Nesen braucu cauri Sedai, uz ielas redzēju tikai vienu cilvēku – melnādainu meitenīti.
Netflix muskuļi © DIENA(5)
Populārais straumēšanas serviss Netflix ir pildījis solījumu kļūt par globālu fenomenu, tagad tas pieejams arī Latvijā
Durvis pieslēgtas © DIENA(117)
Tajā svētdienas rītā viņi vēl bija piedzērušies vai arī atplīsuši uz dažām stundām un rīta agrumā svaigi uzlāpījušies.
Gribētāji © DIENA(8)
Debitantu iekļūšana _Zelta mikrofona _nominantu rindās līdzās Prāta vētrai liek domāt, ka pašmāju muzikālās stagnācijas ledus ir sakustējies
Snieg sniegs © DIENA(81)
Kad mirst labs cilvēks, ir bēdīgi. Kad tuvs – sāp, bet, kad mirst absolūts skaistums, ir kauns par visu sīko, kam tērēts laiks, un lielo, kas palicis nepadarīts. Lai tev vieglas smiltis, Deivid Bovij!
Jaungads Ķelnē © DIENA(137)
Pārsteidzīgi secinājumi būtu kļūda. No tā, kas notika Ķelnē, neizriet, ka Eiropai vai Latvijai nevajag uzņemt bēgļus
Kā tev iet? © DIENA(39)
Brīžiem jūtos mazliet kā Andra Keiša atveidotais karavīrs no Latviešu stāstiem, kurš gribētu, lai nekas nenotiek: "Es īsti nezinu, ko stāstīt... es nekad neesmu, tipa, publiski neko... nu tipa... teātri spēlējis... nu šitās figņas... neko tādu neesmu darījis... nezinu īsti, ko stāstīt... tā īsti noticis arī nekas nav..." Nu, visas tās figņas, ko, tipa, par dzīvi sauc.
Laika saturs © DIENA(25)
Kad es daru to, ko patiešām vēlos – un es šeit nedomāju kādu anarhistisku neierobežotību –, mana realitāte sasniedz sapņa laimības auru