Ieguldīt trumuļos

Aizpagājušnedēļ mēs ar TV raidījuma Kultūršoks un Latvijas Republikas simtgades svētku radošās padomes virzītas runas personas palīdzību uzzinājām, ka svētki izpaudīšoties tā, ka "cilvēki viens pēc otra sāks tusēt". Pret to nevarētu būt iebildumu, jo tusēšanai latviešu valodā ir daudz sinonīmu – kopā sanākšana, pulkā iešana utt. Turklāt šajā nodarbē mums ir vērā ņemamas tradīcijas, jo īpaši koptas, sākot ar Rīgas 800 gadu jubileju 2001. gadā. Praksē tas izpaužas tā, ka zem klajas debess tiek uzslietas estrādes, teltis, savests milzums skaņas un gaismas aparatūras, ekrāni, nožogojumi, kioski, pārvietojamās tualetes un tamlīdzīgi, līdz apdullinošā troksnī un raibumā vairs pat nav svarīgi, kas tieši tiek izrādīts. Reizēm vien sametas kauns par notiekošā barbarismu – piemēram, pagājušajā gaismas festivālā Staro Rīga, kad pa visu Ģertrūdes ielu nonstopā blarkšķēja Ērika Ešenvalda kordziesmas atbalsis, kamēr jaudīgi prožektori apgaismoja te Vecās Ģertrūdes baznīcas tornīšus, te lodziņus.

Šāds svētku svinēšanas modelis nereti tiek aizbildināts ar piemērotas infrastruktūras trūkumu. Par laimi, lietas izskatās ejam uz labo pusi – drīz mums būšot ne tikai jauna Dziesmu svētku estrāde, bet arī svētku stadions – jo kurš gan vēlas vērot sportu no tribīnēm laukuma galos? Tikai būtu jāatceras, ka infrastruktūra nozīmē arī pienācīgu tehnisko nodrošinājumu. Pasākumi tukšā vietā nenozīmē, ka tie ir lēti. Nebija brīnums nesen lasīt, ka uzņēmuma, kas specializējies lielu pasākumu tehniskajā nodrošināšanā, apgrozījums dubultojies tieši gadā, kad Rīga bija Eiropas kultūras galvaspilsēta. Minētā summa – gandrīz pusotra miljona eiro – ir Latvijas kultūras dzīvei astronomiska.

Salīdzinājumam – Valsts kultūrkapitāla fonda projektu konkursu finansējums, kurā, starp citu, arī iekļauti līdzekļi tehniskām vajadzībām, tajā pašā gadā bija tikai trīsarpus miljonu. Uzņēmējus var slavēt – viņi iepērk tehniku, piesaista apakšuzņēmējus, dod darbu veselam pulkam puišu ar zelta rokām un gan jau arī paši raujas vaiga sviedros. Tomēr ir vietā atgādināt, ka tika solīts ieguldīt paliekošās, ilgtspējīgās programmās, bet masu pasākumu dzelžu, trumuļu un bundžu konstrukcijas tiek nojauktas burtiski nākamajā rītā.

Protams, koka grīda virs parka puķēm izskatās šiki, pat ja paredzēta vienam opermūzikas koncertam. Pie Raiņa pieminekļa visās varavīksnes krāsās mirgojoša plēves telts nakts vidū – varbūt arī. Nemaz nerunāju par deju uzvedumu estrādes skatītāju vietās, kurā pašdarbības dejotāju tūkstoši sagaida saullēkta imitāciju, kas pārspēj Larsa fon Trīra inscenēto pasaules galu. Tomēr līdzšinējā svētku svinēšanas prakse mulsina – ja visa kā izgaismošanā un apskaņošanā pieņemts izlīdzēties ar truismu, ka "tas maksā tik, cik maksā", un, izrādās, tas ir itin veiksmīgs biznesa modelis, vai līdzīgu principu nevajadzētu ieviest arī attiecībā uz radošo un intelektuālo darbu? Man tomēr gribētos ticēt, ka Latvija simtgadē var izrādīties ne tikai tusētāju, bet arī lolotu talantu un intelektuāļu zeme.