Režisores Daigas Kažociņas veidotajā Jasmīnas Rezā lugas Slaktiņa dievs jauniestudējumā Nacionālajā teātrī ir tapuši lieliski mūsdienu tēli – dažādi un ietilpīgi.
Dailes teātra jauniestudējums Iemīlējies Šekspīrs izceļ varoņus no laikmetam raksturīgās vides un koncentrējas uz Vila un Violas jūtām, mazāk reflektējot par teātra maģiju.
Tobiasa Kaspara izstāde Īpašums/Rudens atgādina teatrālu iestudējumu, kurā par aktieriem kļūst ne vienskatītāji, bet arī eksponāti, kas tēlo utilitārus priekšmetus.
Izrādē Fake News! ar skatītāju notiek tas pats, kas ikdienā, – viņu apdullina informācijas plūsma, kurā patiesība un izdomājumi
savijas neatšķetināmā mezglā.
Izrādes Situāciju komēdija vēstījums var atšķirties katru reizi, jo tekstu aktrises raksta no jauna un lielākoties neredz to, ko titros lasa skatītājs.
Režisora Gata Šmita izrādes Meklējot Spēlmani fokuss ir negaidīts, oriģināls un iepriecinošs – nevis restaurēt reiz bijušu un zudušu teātra notikumu, bet gan pētīt personības, zīmes un apstākļus, kas netieši šo notikumu izraisījuši.
Jauniestudējumā Uz Akapulko, kundze! režisors Edmunds Freibergs nopūš putekļus XX gadsimta
70. gadu komēdijas formā jau ietvertajam feministiskajam vēstījumam.
Ilmāra Šlāpina krājums Es nemāku, komatus aicina par katru dzejoli domāt kā par atsevišķu un suverēnu vienību, kas tajā iztirzāto motīvu cenšas izsmelt bez atlikuma.
Ar šādu uzrunu mūzikas producents Ralfs režisora Andra Gaujas filmā Nekas mūs neapturēs vēršas pie "savām sievietēm", un būtu dīvaini, ja tas nenovestu pie attiecību samezglojuma.
Režisora Valtera Sīļa jauniestudējumā Finlandizācija Nacionālajā teātrī lielie jautājumi tiek uzdoti ļoti skaidri. To varētu dēvēt par tādu kā dokumentālo eksistenciālismu.