Rakstnieces Lauras Vinogradovas garstāsts Upe noliek lasītāju – maigi, taču bez vilcināšanās – tādā upes līkumā, kur virs ūdens uzpeld viss, ko mēs negribam tajā redzēt.
Džeza mūzikas apgāds Jersika Records izdevis saksofonistu Ļuda Mockūna un Arvīda Kazlauska skaņuplati Purvs, kas ierakstīta kūdras amfiteātrī Drabiņu purvā.
Noras Ikstenas romāns Ūdens mirdzēšana ir kā baznīcas dziesma, kas atbalsojas velvju tumsā, – vārdi ir saprotami tikai pa daļai, bet melodija ir nekļūdīga.
Katra mūžā pienāk brīdis, kad nevienu lietu mēs vairs nevaram paņemt līdzi. Par šo brīdi grāmatā Lietas, kuras es neizsviedu raksta poļu autors Marčins Viha.
Atmiņas gobelēnā nav mazāk svarīgu pavedienu: ir tikai dzīve un stāsts par to. Izdots literatūrkritiķes un bibliogrāfes Valentīnes Lasmanes (1916–2018) dzīvesstāsts Nakts jau nav tikai gulēšanai.
DZ – īsais nosaukums, kas veido vienu skaņu, ir kroga Aleponija darba "mēbeles" Staņislava Kuļikova izveidotā "all local stars" – visu vietējo zvaigžņu – grupas bundzinieka Adriana Grīna izdomāts.
Diskusija par cilvēka uzvedību ekstraordināros apstākļos un izvēlēm ētiski sarežģītās situācijās Mārgaretas Atvudas romānā Liecinieces tiek izvērsta nesaudzīgā tuvinājumā.
Iznākusi mūziķa Simona Krasta pirmā grāmata Tārpu tēja – aizraujošs, pašironijas pilns stāsts par rokenrola dzīvesveida tumšākajām pusēm, par ko parasti runāt izvairās.
Rakstnieks meklē rakstnieku. Vai atradīs – nav zināms. Izsekot Andra Akmentiņa meklējumiem ir gana intriģējoši, jo autors sava spalvasbrāļa Jāņa Ezeriņa pēdās uzrīko īstu detektīvsižetu.
Igauņu rakstnieka Andrusa Kivirehka romāns Zilais, ragainais dzīvnieks stāsta aizraujošu stāstu par fantāzijas un realitātes, radītprieka un radītāja attiecībām un par to bīstamību.
Pasaule pamazām jūk prātā, un neviens nezina, kas rīt(u) būs. Apmēram šādas sajūtas un daži absurda elementi vieno laikmetu, par kuru stāsta režisora Dāvja Sīmaņa jaunākā spēlfilma Gads pirms kara, un laikmetu, kad tā cenšas nonākt pie kinoskatītājiem.
Muzikoloģes Daigas Mazvērsītes grāmata par Margaritu Vilcāni dokumentē latviešu estrādes periodu padomju gados, kas solistam nozīmēja vienlaikus gan radošus ierobežojumus, gan stabilitāti un garantētus ienākumus.